-
Minoritāšu tiesību aizsardzības sistēma Eiropā līdz Otrajam pasaules karam
Tomēr 20. gadu otrajā pusē daudzu Eiropas valstu iekšpolitiskajā dienaskārtībā sāka izsekot revizionistiskā, šovinistiskā politika, kas bija vērsta uz atšķirīgu minoritāšu
diskrimināciju, sākot no tās visbargākajām formām, piemēram, pēc etniskās pazīmes kā Vācijā, vai pēc šķiras, kultūras un etniskās pazīmes kā PSRS, beidzot ar Itāliju, kur visi iedzīvotāji bija pakļauti totālai asimilācijai saskaņā ar Benito Musolīni fašistiskajiem uzskatiem, kamēr Spānijā bija ierobežotas mazākumtautību privilēģijas, tai skaitā autonomijas kā baskiem un kataloniešiem.7
Šādos apstākļos ne Tautu Savienība, ne Eiropas Tautību kongress, ne pat atsevišķas valstis un indivīdi nespēja ietekmēt tautu mierīgo līdzāspastāvēšanu kopējās robežās, kas savā ziņā determinēja Otrā Pasaules kara sākumu. Uzceltā minoritāšu tiesību aizsardzības sistēma cieta neveiksmi un tika sagrauta, bet, pats galvenais, ideja un nepieciešamība šāda veida apstākļu, tiesību, privilēģiju, autonomiju un tautu pašnoteikšanās radīšanai palika. Šīs idejas iemiesojuma rezultāti, ko mēs redzam mūsdienās, kuras sasniegšanai tika veikta globāla dekolonizācija, atcelta rasistisku, nacionālu, reliģisku, etnisku likumu virkne un privilēģijas noteiktai cilvēku šķirai atkarībā no “kultūras atšķirībām”, kā arī neskaitāmiem citiem sīkākiem
noregulējumiem, kas ir atraduši atspoguļojumu gan tādu starptautisko organizāciju ietvaros kā ANO, gan iekšvalstiskajā līmenī, kur bija ievērojami paplašinātas minoritāšu tiesības lielā Eiropas daļā.8
…
Minoritāšu tiesību aizsardzības jautājums joprojām paliek viens no mūsdienās apspriestākajiem, kur, neskatoties uz globalizācijas, savstarpējas papildināmības un starptautisko attiecību liberalizācijas efektiem, var saskārties ar rasismu vai cilvēktiesību pārkāpumiem. Mūsdienu realitātes īpatnību un tendenču dēļ kultūras atšķirību jēdziens pārstāja asociēties vienīgi ar cilvēka tautību, bet pāraudzis par kaut ko lielāku, kas ir izteikts cilvēka dzīvesveidā, viņa uzskatos un lingvistiskajās īpatnībās. Kultūras atšķirību daudzdimensionālā izveidota prizma liek detalizētāk analizēt “pārkāpuma” vēstures galveno aspektus minoritāšu tiesībās, to, kādas aizsardzības sistēmas pastāvēja; kas to noteica; cik efektīvas vai neefektīvas bija šīs sistēmas – atbildot uz visiem šiem jautājumiem, būs secināms, kāpēc mūsdienu minoritāšu tiesību aizsardzības sistēmas pastāv tieši tādā veidā, kāda viņa pastāv. Par darba pamatu tiek ņemts laika posms līdz Otrajam Pasaules karam, jo tieši tajā izveidojās priekšnoteikumi, kas ļauj runāt par zināmām mūsdienu cilvēku kultūras atšķirībām un minoritāšu tiesību aizsardzības sistēmām.
PDF formāts.
