-
M.Fuko "Patiesība, vara, patība"
Var uzskatīt, ka patiesība ir saistīta ar varas sistēmām, kuras to rada un uztur, un ar varas darbību, kura to ievieš dzīvē.
Fuko grāmatas izklāstā varēja atrast arī D.Makkveila izvirzītās normatīvās teorijas, tās nebija akcentētas tieši kā D.Makkveila. Izlasot Fuko grāmatu bija iespēja izprast, ka viņš vēlējās savas grāmatas saturu padarīt monumentālāku, lai tur dominētu dažādas ideoloģijas. Kad Fuko rakstīja par marksistiem, varēja izprast, ka pie šīs tēmas var piesaistīt padomju teoriju. Ka zināms, PSRS ir marksistiskās ideoloģijas pēcteči – turpinātāji, līdz ar to – šī padomju teorija šajā kontekstā ļoti labi iederejās. Savukārt, kad Fuko rakstīja par kapitālistiem, tad no tā izrietēja gan liberālā, gan autoritārā teorija. Piemēram, vairākas Eiropas valstis pirms Otrā pasaules kara pielietoja ekonomikā kapitālismu, bet politikā autoritārismu. No tā var secināt, ka Fuko grāmata „Patiesība, vara, patība” ir netikai interesants un oriģināls domu plūdums par varu un patiesību, bet arī zinātnisks darbs, kurā iedziļinoties var atrast atbildes gan uz politikas attīstības gaitu, gan uz cilvēka filozofisko būtību un piederību šai pasaulei. Tā ir grāmata ar zelta valodu un briljanta domām!
…
Franču filozofs Mišels Fuko ir viens no pazīstamākajiem postmodernistiem, kurš savos darbos pievērsies varas jēdziena pētniecībai. Viņš pēta varas izpratnes veidošanos dažādos laika posmos. Viņš arī kritizē uzskatu, ka vara ir kaut kas tāds, kas vienam pieder, bet citam ne un kas izpaužas atsevišķās cilvēka dzīves sfērās. Balstoties uz grāmatas „Filozofija” informāciju, tad Fuko darbā „Patiesība, vara, patība” – autors savās idejās lielā mērā balstās uz Nīčes attīstīto varas konceptu, kur Fuko arī raksta, ka maldīgs ir priekšstats, ka vara ir kā substance. Patiesībā vara ir indivīdu savstarpējās mijiedarbības izpausmes veids, tātad tā netiek nodota vai uzspiesta, tā nepastāv ārpus indivīda un nav atraujama no viņa būtības.
