-
Ž.F.Liotārs "Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām"
Noliedzot metastāstījumus un lielās teorijas, postmodernisms tiek novērtēts kā jauns metastāstījums kā pats. Tāpat kā vēsturē, mākslas vēsturē, kultūrā, filozofijā, arī cilvēka ideāli un vērtības mainās cikliski, ar noteiktiem laika periodiem notiek šāda vai citāda veidā vērtību pārvērtējums un ideālu maiņa.
Postmodernismam kopumā varētu pārmest to, ka, noliedzot eksistējošos ideālus un vērtības, metastāstus, postmodernisms neko nepiedāvā pretī. No vienas puses – postmodernisms šādi piedāvā indivīdam un sabiedrībai pilnu brīvību un izvēli dzīvēs ideālos un skatījumā, no otrās puses, šķiet, ka postmodernisms noliedz jebkādus ideālus vispār, kas tik šādā kardinālā veidā nav iespējams. Postmodernisms ir nenoteikts, šķietamības un ilūziju pilns, tas kad ir zudusi ticība sistēmai, vienībai, veselumam, pret antropocentrismu, ticību prātam, skaistumu, kā absolūtu ideju. Vai postmodernisms piedāvā tam alternatīvu, risinājumu? Taču, gribās pasvītrot, ka tādi postmodernisma pamatjēdzieni kā atšķirība, ātrums un intensitāte, marginalitāte jeb blakusesamība, minoritāte, pretstats vairākumam, dekonstrukcija tā arī netika atzītas par jaunajām pilnvērtīgajām vērtībām kas nāk veco, noliegto vērtību vietā, kas arī pamato domu par to, ka posmodernismu pašu kā tādu, ar Liotāra vārdiem runājot, var nosaukt par metastāstījumu. Pēc Ž.F. Liotāra sprieduma “postmodernisms ir modernisms nevis savā beigu stadijā (“post-“ nozīmē pēc, modernismam sekojošs), bet gan rašanās fāzē, un šāds stāvoklis ir pastāvīgs”, t.i., postmodernisms turpina augt visā tās vēstures laikā. Taču postmodernisms ir un paliek pastāvīgi nenoteikts, tas, kas noliedz vērtības, taču, šķietami piedāvājot atbrīvošanās no eksistējošajām vērtībām. Taču var uzsvērt, ka, kad indivīds atsakās no pastāvošajām vērtībām problēma ir tanī, ka ir grūti veidot kaut ko jaunu, veselu, vērtību ko arī citi cilvēku pieņēmtu par saprātīgu, veselu, taisnīgu, patiesu.
Paustos postmodernisma un Liotāra uzskatus varētu apstrīdēt un uzskatīt kā maldīgus, jo brīva sabiedrības tomēr nav iespējama, jo pasaules un postmodernā laikmeta vara atrodas informācijas īpašnieku, pārvāldītāju rokās. …
Franču filozofs Ž.F. Liotārs kļuva pasaulslavens pēc grāmatas „Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām” publicēšanas 1979.gadā. Filozofs Ž. F. Liotārs (Lyotard, 1924 – 1998) ir viens no visvairāk citētajiem 20. gadsimta postmodernisma autoriem. “Postmoderno stāvokli” var uzskatīt par viņa vispopulārāko darbu, ko autors ir nodēvējis par “pārskatu par zināšanām attīstītajās sabiedrībās”. Iespējams, “Postmodernais stāvoklis” ir uzskatāms par vienu no galvenajiem postmodernajiem tekstiem. Virkne postmoderno teorētiķu balstījās un attīstījuši Liotāra tēzes, proti, daudzveidīgos un bieži vien pretrunīgos veidos, tāpēc Liotārs tiek uzskatīts par vienu no postmodernisma teorētiķiem, kam viņš ir veltījis vairākus darbus, pievēršoties filozofijas, mākslas un politikas analīzei. Darbā vēlētos izdalīt 3 galvenās tēmas, ko skar, attīsta un par kuriem spriež filozofs: 1. Metastāstījumi un to krīze. 2. Zinātnes un zināšanu jaunais, postmodernais stāvoklis. 3. Liotāra sabiedrības nākotnes scenārijs.
