Senlatviešu kristības

Grūtniecība
Jau pirms kāzām jaunas meitas var piedomāt par nākošo ģimeni, zīlēt, vai ar maģiskiem līdzekļiem ietekmēt to. Tāpēc dažādi aizliegumi, lai bērniem nebūtu nelabas īpašības, vai arī lai tie nebūtu neglīti. Vairāk šādu aizliegumu ir grūtniecei. Piesargāšanos prasa mīļā Māra, dusmodamās uz jaunām sieviņām, "kam tās gāja pliku galvu, ar basām kājiņām". Tautas priekšrakstos sīki uzskaitīti ēdieni, no kuriem grūtniecei jāatturas.
Pirtī līgaviņa "sēd matiņus izlaidusi, sviedru krekls mugurā". Tautiet’s labāk ziedo naudas maku, nekā sievu - līgaviņu.”Ziedo arī jaunā māte pēc dzemdībām: dzīparotu prievitiņu, vistu. Dzemdēšanu apzīmē par pēršanos Laimas vai Māras pirtī. No pirts slotas domā arī bērnus dzimušus, vai vismaz "zem slotiņas žagariņa". Tā ir liepu slota, zelta slota, kas Laimai padusē, un sitiens ar to, šķiet, izraisa dzemdības. Otrs Laimas atribūts ir atslēdziņa, kuras nozīmi noskaidro dzemdēšanas vārdu, Māru piesaucot: "Māte, māte, Dod man tavas atslēdziņas, Lai atslēdza Māras vārtus, Lai iznāca dēli, meitas." Arī pārējā radība nāk pasaulē ar Laimas un Māras ziņu.
Laima
Laima ir dievība, kas atbild par dzemdībām. Sastopamas divas Laimas, biežāk trīs. Iespējams, senlatviešiem bija priekšstats, ka katram cilvēkam ir sava Laima. Laima gādā par jaunavu, apveltīdama to ar skaistumu un gudrību, sargā tās godu. Kad jaunava izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošināja veiksmīgu dzemdību norisi. Topošā māte, dodamās uz pirti, pie ieejas atstāj ziedojumu Laimai. Laima noteica arī bērnu skaitu.…