-
Mēs nedrīkstam to aizmirst
Cilvēki strīdas par visu, sākot ar otra izskatu, drēbēm un, beidzot ar Dievu, hipotēzēm par nākotni, kas nekad nepienāk, jo mēdz dzīvojam tagad.
Cilvēki sevi apbruņo ar mākslīgiem, ne paša radītiem personības priekšstatiem, aksesuāriem, kas ir raibāki par seksuālo minoritāšu karogu, nosaucot to kopumu par sevi, kreativitāti. Domāju, ka visaugstākais sevis izpausmes veids ir bijis būt pašam – it kā īsti neoriģinālam. Ja Homo Sapiens spētu izrauties no sava ego važām un ļaut mīlestībai caurstrāvot viņa dzīvi, vairs nerisinātos debates par patriotismu, tautību, rasismu, kariem, svētumu, naidu, grēkiem, reliģiju, vardarbību, valstīm, vienaldzību. Viss ir ļoti vienkārši, tikai mums, cilvēkiem patīk visu sarežģīt, un mēs baidāmies atzīt, cik patiesībā esam kaili, atkarīgi, mīlestību, intimitāti, tuvību, draudzību alkstoši un viegli ievainojami.
…
Pēdējos gados laikā, kad tuvojas Lāčplēša diena un Latvijas neatkarības proklamēšanas diena, skolēniem izglītības iestādēs tiek rādītas patriotiska un nacionāla rakstura filmas, piemēram, “Rīgas sargi” (2007), “Zvaigžņu komanda 1935” (2012). “Rīgas sargi” atspoguļo 1919. gada notikumus Brīvības cīņu laikā; cilvēki atdeva dzīvības, iestājoties par svabadu Latviju. Šī filma tiek rādīta ar mērķi vairot tādas pašas patriotisma izjūtas un celtu tautas pašapziņu. Taču ko var gaidīt no vairuma jaunās paaudzes, ja to prātos tiek smērēta nedzīva pagātne, kurai maz sakara ar notiekošo tagad, un šī pati valsts klauvē pie viņu ģimeņu māju durvīm, gatava bērnu vecākus padarīt par sistēmas vergiem, izmantojot kā mehānismus, lai kustinātu uz priekšu kapitālisma tanku, nevis vairotu izpratni par garīgām vērtībām? Šai ziņā “Zvaigžņu komanda 1935” daudz tiešāk pauž, līdz kādām absurdām situācijām mūsu valsts valdība ir spējīga novest tās pilsoņus. Filma ataino, kāda bija valdības attieksme pret sportu, konkrēti basketbolu 1935. gadā. Gluži kā Dž.Kenedijs reiz sacījis: “Uzvarai ir tūkstošiem tēvu, bet neveiksme ir bārenīte”.
