Satraucošs man šķita brīdis, kad zvejnieki vilka lozes. Lozējot izšķīrās cilvēku likteņi izglābties vai palikt uz ledus gabala. Es domāju par Kārlēnu - kaut viņš izvilktu tukšo lozi - dzīvības lozi, bet “Grintāls apgāza cepuri un izkratīja abas pārpalikušās lozes uz ledus. “Mums, Kārlēn, nav ko vilkt.”
Izlasot noveli, es sapratu, ka nekad nebiju aizdomājusies par to, ka dzīve var pēkšņi no mierīgas ikdienas pārvērsties cīņā par dzīvību, ka daži cilvēki dzīvībai bīstamās situācijās var rīkoties egoistiski.
…
