2011. - 2015. g.
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
1. | LIETU TIESĪBAS | |
2. | SAISTĪBU TIESĪBAS | |
3. | LIETU TIESĪBU UN SAISTĪBU TIESĪBU SALĪDZINĀŠANA | |
Izmantoto avotu un bibliogrāfijas saraksts |
3. LIETU TIESĪBU UN SAISTĪBU TIESĪBU SALĪDZINĀŠANA
Saistību tiesības atšķirībā no lietu tiesībām ir personiska rakstura, jo juridiskās attiecības saista tikai konkrētas personas – saistības puses.
Salīdzinot lietu un saistību tiesības, atrodam zināmas atšķirības. Lietu tiesība raksturojama kā absolūti tiesiska attiecība, turpretim saistību tiesiskā attiecība – kā relatīva. Pat pašai vienkāršākajai saistību tiesiskajai attiecībai nepieciešami vismaz divi subjekti – kreditors un parādnieks, turpretim lietu tiesībām it kā pietiek tikai ar vienu. Lietu tiesības „galvenokārt regulē tikai īpašuma attiecības, tas ir, īpašnieka stāvokli, viņa tiesības, šo tiesību iespējamos apgrūtinājumus vai ierobežojumus un, protams, arī īpašuma tiesību aizskārumu novēršanu” . Tā kā saistību tiesību gadījumā abas puses parasti veic noteiktas darbības, tad saistību tiesiskās attiecības mēdz dēvēt par aktīvām un dinamiskām, turpretim lietu tiesiskās attiecības raksturo kā pasīvas, statiskas.
„Pasivitāte” izpaužas tādējādi, ka lietu tiesības turpina ilgstoši pastāvēt, pat ja tiesību subjekti neko nedara. Tā, piemēram, īpašnieks neliekas ne zinis par savu īpašumu, bet apkārtējie savukārt neliekas ne zinis par to, ka viņš ir īpašnieks. …
Termins lietu tiesības tiek izmantots jurisprudencē, lai aprakstītu tādu tiesisko attiecību, kura dod personai tiesības rīkoties ar lietu. Lietu tiesības pieder pie civiltiesībām. Civiltiesības pārsvarā regulē personu savstarpējās mantiskās attiecības. Lietu tiesības Latvijas Republikā vispārēji regulē Civillikums. Lietu tiesība (vienskaitlī) ir subjektīva tiesība. Jebkura subjektīva tiesība ir tiesiskās attiecības sastāvdaļa. Jautājums par lietu tiesību kā subjektīvo attiecību sastāvdaļu ir strīdīgs. Vairums uzskata, ka lietu tiesībai kā absolūtai tiesiskai attiecībai atbilst visu citu personu pienākums atturēties no darbībām, kas neatbilst lietu tiesībai. Šo uzskatu var nosacīti dēvēt par „tiesiskās kārtības” teoriju.
