Imperatoru un pāvestu konfrontācijas laikā Itālija kļuva par šīs cīņas arēnu.
Hoenštaufenu dinastija aizgāja nebūtībā. Itālija uz brīdi tika pamesta savam liktenim, taču valsts palika sadrumstalota. Dienviditālija bija pārsvarā monarhistiska, Ziemeļitālija sākumā - republikāniska, Vidusitālija - teokrātiska valsts. Ziemeļitālija un daļēji Vidusitālija, kas ietilpa Svētās Romas impērijā, pakāpeniski ieguva neatkarību. Te radās daudzas mazas valstiņas, kas ar laiku sāka apvienoties ar noteiktu centru.
Itālijas valsts šajā laika bija feodāli sadrumstalota un sadalījās septiņās valstiņās: Milāna, Florence, Venēcija, Neapole, Dženova, Roma, Boloņa. No valstīm, kas bija radušās Apenīnu pussalas ziemeļu daļā, lielāko nozīmi ieguva Milāna, Florence un Venēcija. Milānā valdīja tirānija, Florence bija demokrātiska republika, bet Venēcija – aristokrātiska republika. Lombardijā un Toskānā bija Milānai un Florencei līdzīgas iekārtas.…
