Vienmēr der atcerēties, ka ir iespējama divu veidu orientēta rīcība – „uzskatu ētika” vai „atbildības ētika”. Atbildības ētika prasa novērtēt savas rīcības paredzamās sekas, tās pārstāvis rēķinās ar cilvēkiem parasti piemītošajiem trūkumiem. „Uzskatu ētikas piekritējs jūtas atbildīgs tikai par to, ka nenodziest viņa uaskatu liesma, piemēram, protests pret sociālo netaisnību.”
Abiem ētikas veidiem nav iespējams atrast kopsaucēju vai no ētikas viedokļa noteikt to, kā kurš mērķis attaisnos kuru līdzekli.
Skaidrs ir tas, ka neviena ētika pasaulē nevar apiet to, ka „cēlo”mērķu sasniegšana ir bieži vien saistīta ar morāli, kura var radīt neparedzētas un bīstamas sekas.
„Ētisko problēmu specifiku politikā nosaka politisko savienību rokās esošais leģetīmās vardarbības līdzeklis, kas nosaka visu politisko problēmu savdabību.” Politiķiem rīkojoties, ko viņi arī dara, ar leģetīmās vardarbības līdzekli ir jārēķinās ar savas rīcības specifiskajām sekām. Ja kād vēlas ar varu nodibināt absolūto taisnību zemes virsū, tad ir nepieciešami līdzgaitnieki – „aparāts”, un aparātam nepieciešami iekšējie un ārēji stimuli, kas ir alga debesīs un virs zemes, bez tiem „aparāts”nefunkcionē. Lai ētiski leģitimētu atriebību, sagrābtu varu un laupījumu ļoti bieži subjektīvi godīga rīcība ir līdzeklis.
Neviens nevar dot nekādus priekšstatus par to, kad ir jāieņem uzskatu vai atbildības ētikas pozīcija. Galu galā sanāk, ka uzskatu un atbildības ētika papildina viena otru, izveidojot godīgu „politikai kā profesijai” derīgu cilvēku.
…
