-
Recenzija par Viļa Lāča stāstu "Vēlais pavasaris"
Jūlija Lindiņa – skaista, gudra, sapņotāja, čakla, noslēpumaina, kautrīga. Ļoti patstāvīga meitene, ticēja īstai mīlestībai, jo aizbēga no ģimenes, kad viņu gribēja izprecināt bagātam vīrietim, kuru viņa nemīlēja.
Haris Lindiņš – skaists, gudrs, muzikāls, ātri aizsvilstas dusmās. Ļoti muzikāls cilvēks, nebija lepns un paslavēja citus, kas centās sevi noliegt.
Jānis Lindiņš – iedomīgs, savtīgs, mantkārīgs, gudrs, pārdomāja, katru savu darbību, īpaši naudas izteiksmē. Ļoti izdabāja savai mātei, jo no tās varēja iegūt labu kapitālu.
Māra Kalve – muzikāla, gudra, skaista. Ļoti kautrīga, centās būt pastāvīga. Neieklausījās citu teiktajos padomos.
Vecmāmiņa – gudra, mīļa. Cīnījās par savu mazdēlu, lai viņam ir laba nākotne.
Autora pozīcija – cilvēkam ir jāizprot sevi, jāspēlē sevi kā mūzikas instrumentu. „Kupli salapojis bērzs met ēnu pāri tai vietai, tur ir krēsla un klusums. Klusumā var dzirdēt, kā cilvēka dvēsele skan.”
Valoda – teksts ir pilns ar tajā laikā tautā lietotajiem izteicieniem, frazeoloģisku vārdu savienojumiem, salīdzinājumiem, arī parunām un sakāmvārdiem. Tajā arī ir izteiktas daudzas atziņas. (piemērus skatīt zemāk)
Atziņas
„Katrs ceļš kaut kur noved. Tikai tas, kas sūno tumsā, nekur nenonāk. ”
„Klusumā var dzirdēt, kā cilvēka dvēsele skan.”
…
Stāstu „Vēlais pavasaris” uzrakstīja Vilis Lācis 1939. gadā. Šis stāsts ir par tā laika aktuālākām problēmām, darbā tika parādīta kādas ģimenes dzīve pirmskara un pēckara posmā. Darbības notikumi risinās Rīgā un Silkalnē, bet arī garāmejot ir pieminētas ārzemes un citas vietas Latvijā. Stāstā lielu lomu spēlē kara laiks, kad risinājušies stāstā minētie notikumi. Haralds Sala ir beidzis kādu ārzemju konservatorijas kompozīcijas un klavieru klasi. Tagad viņš Rīgā vada savu muzikālo studiju un Ziemassvētku brīvdienās apciemoja savu agrāko konservatorijas biedru, kurš studijas nepabeidza slimības dēļ. Dodoties mājās, viņš sniega vētrā apmaldās. Meklēdams kādu glābiņu no vētras, viņš dodas mežā, kur ierauga būdiņu un dodas turp, tur dzīvo Jūlija Lindiņa, kas aizbēgusi no ģimenes un kādu laiku dzīvojusi Rīgā, kur iemīlējās pazīstamajā māksliniekā Salā. Savu tikšanos Jūllija aprakstīja vēstulē, ko nosūtīja viņam. Kad viņš ieiet būdiņā Jūlija viņam liekas kādreiz pagātnē redzēta, taču viņš nespēj to atcerēties. Abiem runājot Sals sāk saprast, kas viņa ir, tomēr lai pārbaudītu savu pieņēmumu izdomā dziesmu. Tad viņš dodas prom, solot atgriezties, bet solījumu diemžēl netur.
