-
Karatē kā pielāgotā fiziskā aktivitāte. Raksturojums no fizioterapijas viedokļa
Traumatisms karatē
Karatē ir diva veida disciplīnas, kumite, kas ir atklāta divcīņa, kaut gan jauniešiem ir aizliegts pieskarties pie sejas un ir speciālas maskas, tomēr šeit ir lielāka iespēja traumēties, var dabūt galvas traumas, lauzti deguni, lauztas ribas no metieniem. Un otra disciplīna ir kata, kas ir jau iepriekš pieminētie kustību kompleksi, tā ir „cīņa ar ēnu”, jau gadsimtiem atpakaļ izdomāti kustību kompleksi, kurus var veikt indiduāli vai kopā ar komandu un kur nenotiek atklāta kontakta cīņa, šeit traumatisms ir daudz mazāks, traumas var rasties izpildot augsta līmeņa katu, kur ir daudz kustības, strādā glikolīzes reakcija, organisms nogurst un, ja ir vāja lokanība var būt muskuļu un cīpslu plīsumi, sastiepumi (Destombe, 2005). Lai novērstu traumu rašanos izpildot šīs kustības noteikti būtu jāatīsta vispārēja un speciālā sporta lokanība, jāpielieto statisko, dinamisko stiepšanos, kā arī ar fizioterapeita palīdzību proprioreceptīvā stiepšana. Jānostiprina visi posturālie muskuļi, ķermeņa korsete. Noteikti arī jāveic stājas pārbaudes, muskuļu garumu pārbaudes un viss tas jānovērš, lai pilnvērtīgi un estētiski varētu izpildīt kompleksus kā arī būtu mazāks traumatisma risks (Pieter, 2005).
Indikācijas
Plakanā pēda
Bronhiālā astma
Neirozes
Gastrīts
Cilvēkiem ar vāju attīstītu muskulatūru, lai to nostiprinātu
Lai uzlabotu savu vispārējo lokanību.
Kontrindikācijas
Locītavu reimatisms
Reimatoīdais artrīts
…
Karatē fizioloģija No fizioloģiskā viedokļa skatoties tiek nodarbinātas gan ātrās, gan lēnās muskuļu šķiedras, jo par piemēru ir jau iepriekš izveidots, zināms kustību komplekss, kuru izpilda lēnās, plūstošās kustības un ir arī tādi kompleksi kur kustības sitienus izpilda ātri, kā arī ir jaukti kompleksi, tā arī nodarbinot dažādas enerģijas ražošanas sistēmas. Kā PFA noteikti būtu jāivēlas lēno, plūstošo kustību kompleksu, atsevišķi var veikt sitienu tehniku izpildi, izpildot vienu sitienu ātri, tā ieslēdzot darbā ātrās muskuļu šķiedras un kreatīnfosfāta sistēmu, bet pareizi dozējot izpildāmo sitienu skaitu, lai pārlieku neiesaistītu pienskābi rganism. Kaut gan, ja indivīdiem viss ir kārtībā ar sirds-asinsvadu sistēmu tad pakāpeniski var palielināt slodzi, izpildot intensīvākus kustību kompleksus, kur daudz vairāk palielinās sirdsdarbība un arī tiek aktitizētas glikolīzes reakcijas, šo palielināto intensitāti, manuprāt, var izmantot cilvēkiem, kuriem vajag aktivizēt vielmaiņas procesus un gremošanas orgānu darbību, bet tas noteikti būtu jāveic pēcakūtajā period pēc konkrētās slimības simptomu izzušanas.
