-
Sodi par smagu noziegumu izdarīšanu viduslaikos
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
IEVADS | 3 | |
1. | NĀVES SODS BALTU UN LĪVU TIESĪBĀS | 5 |
1.1. | Izvarošana | 5 |
1.2. | Dzīvības atņemšana | 6 |
1.3. | Citi gadījumi | 8 |
2. | NĀVES SODS LIVONIJAS SAVIENĪBĀ | 10 |
2.1. | Izvarošana | 11 |
2.2. | Dzīvības atņemšana | 12 |
2.3. | Citi gadījumi | 15 |
3. | JAUNO LAIKU SĀKUMA PĀRDOMAS PAR ATTEIKŠANOS NO NĀVES SODA (ČEZARE BEKĀRIJA) | 20 |
KOPSAVILKUMS | 22 | |
IZMANTOTO AVOTU SARAKSTS | 23 |
KOPSAVILKUMS
1. Baltu un līvu tiesībās, neatkarīgi no apstākļiem, kuros ir noticis noziegums, sods par sievietes izvarošanu bijis galvas nociršana. Sods neatšķīrās arī bruņinieku un pilsētu normās, taču R-Rt paredzēja iespēju apsūdzētajiem atpirkties.
2. Dzīvības atņemšana kā nozieguma sastāvs baltu un līvu sabiedrībā bija iedalāms divās kategorijās – nonāvēšana un slepkavība. Lai gan abi sodāmi, tikai slepkavību sodīja ar nāvi uz rata. Bruņinieku un pilsētas tiesībās dzīvības atņemšanas veidu kategorija paplašinājās.
3. Bruņinieku kārtā bija pazīstama ar nodomu izdarīta dzīvības atņemšana, par ko ir paredzēts nāves sods uz rata, pakarot vai pat sadedzinot, bez nodoma izdarīta nonāvēšana, ko sodīja ar trimdu un naudas sodu un klasificētā dzīvības atņemšana, par ko sodīja ar naudas sodu vai nesodīja vispār. Pilsētu tiesību normas būtiski neatšķīrās no bruņinieku tiesību normām, taču piekopa principu „aci pret aci” pierādāmas dzīvības atņemšanas gadījumos.
4. Zādzību līvu un baltu tiesībās, atkarībā no zagtā vērtības, sodīja ar pakāršanu, soda naudu vai pat kropļojošu miesas sodu. Desmitās tiesas zagšana bija sodāma ar galvas nociršanu. Bruņinieku un pilsētas tiesībās to sodīja ar karātavām. Pat lopu zagšanu pilsētās sodīja ar galvas nociršanu.
5. Par laupīšanu publiskas nozīmes vietās 6 vērdiņu vērtībā, L-It noteica galvas nociršanu. Kzt neatkarīgi no laupījuma vērtības, sodīja ar ratu. Sods par personas aplaupīšanu Bruņinieku un pilsētas normās bija galvas nociršana, savukārt publiskas nozīmes vietās – rats.
…
Viduslaikiem ir īpaša nozīme Latvijas tiesību vēsturē, jo tie iezīmē tradicionālās tiesību izpratnes pirmsākumus. Liela nozīme bija savstarpējai uzticībai kā galvenajai sabiedrisko attiecību vērtībai un tās laušanai bija noteikts sods, par smagiem noziegumiem nosakot arī nāves sodu. Latvijas teritorijā līdz 13. gadsimtam bija spēkā paražu tiesības, ar kuru palīdzību tika ieviesti pirmie krimināltiesiskie noteikumi, kas pamatā izpaudās ar asinsatriebības un izpirkuma maksas parašām. Asinsatriebība sabiedrībā valdīja nekontrolētā veidā, bieži vien saimēm izrēķinoties paaudzi paaudzēs. Veidojoties valstīm, tās sāka cīnīties pret asinsatriebību, ieviešot juridisku sodu regulējumu, kas ietvēra sevī nāves sodu, tādējādi veicinot asinsatriebības mazināšanos. Šis posms iezīmēja krimināltiesību pāreju no privātā un publisko sektoru. Latvijas teritorijā asinsatriebība, lai gan ierobežoti, pastāvēja līdz pat 1495. gadam, kad to atcēla visās Vācijas pakļautībā atrodošajās zemēs. Attīstoties Livonijas konfederācijai, sodu sistēma kļuva arvien bargāka, plašāk izvēršot noziegumu sastāvus un sodus par tiem.
