-
Viktors Frankls "Izdzīvošanas māksla: Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni"
Mūsdienu dzīvē katram cilvēkam ir sava dzīves pozīcija un tāpat kā nometnē mūsdienu cilvēkus mēs arī varam sadalīt tādās pašas grupās. Daudzi cilvēki sabiedrībā izvēlējusies sev pozīciju – klusēt, būt tādiem kā visi, šī pozīcija ir ļoti ērta, ļoti viegla un droša. Bet būt pašam sev saimniekam, pašam atbildēt par sevi un sniegt tādu pašu iespēju ikvienam – tas ir ļoti grūti. Tad tu pats un nevis kāds cits ir pie visa vainīgs, tad visi pārējie – tie ir tikai apstākļi, bet izlemj tu pats. V.Frankls uzskatīja, kā cilvēkam vispirms jābūt pašam par sevi, jābūt sava pozīcija un savu uzskati, jāpieņem savā dzīvē patstāvīgie lēmumi, lai dzīve nebūtu bezjēdzīga jāmeklē savas dzīves jēga un lai sasniegtu pilnvērtīgu dzīvi, tā arvien ir jāmeklē un jāatklāj no jauna, par to jācīnās, un lielas atbildības dēļ šī cīņa ir ļoti smaga. Nepastāv kaut kāda vispārīga dzīves jēga, ir tikai katra konkrēta cilvēka dzīves jēga katrā noteiktā dzīves brīdī. V.Frankla pārliecība par dzīves jēgas pastāvīgu eksistenci tika bargi pārbaudīta ekstrēmos apstākļos, tobrīd nezinot, vai jebkad no tām izkļūs. Koncentrācijas nometnē V.Frankls ir atklājis savu patieso brīvību un savu iekšējo garīgo neatkarību un neievainojamību. „cilvēkam koncentrācijas nometnē var atņemt visu, izņemot vienu – viņu iekšējo garīgo brīvību. To nevar atņemt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, ļauj viņam arī līdz pat pēdējam elpas vilcienam atrast izdevību jēgpilni veidot savu dzīvi”. …
Šī grāmata attēlo autora atmiņas, pārdzīvojumus un pārdomas par koncentrācijas nometnē pavadīto laiku; kā arī liek pārdomāt par mūsdienīgu dzīvi, ko filozofiskā sapratnē var attālināti salīdzināt ar dzīvi nometnē un cilvēkus par „ieslodzītājiem” tajā. Nedaudz pastāstīšu par grāmatas galvenajiem aspektiem un idejām. Koncentrācijas nometne ir vieta, kas paredzēta cilvēku destruēšanai vai iznīcināšanai un baiļu gaisotnes veidošanai un uzturēšanai sabiedrībā. Visi cilvēki, kuri tur atrodas kļūst par „izmēģinājuma dzīvniekiem”, gan ieslodzītie, gan gestapo vīri, kurus ataudzina no visām cilvēciskām emocijām un ievirzēm, lai salauztu ieslodzīto pretošanos. Grāmata sastāv no trim fāzēm pirmā fāze „pāraudzināšana” ir apcietināšanas izraisītais šoks, jo apcietināšana tiek uztverta kā kaut kas pretlikumīgs vai kļūms pārpratums. Otrā fāze ir „bez vainas vainīgs” transportēšana uz nometni. Šajā laikā tiek īstenota cilvēku pirmā destruēšana – publiska pazemošana, spīdzināšana un „bezmērķīgi mērķtiecīga” nogalināšana, nodrošinot vēlamo kārtību. Otrajā fāzē tiek izdarīta arī lielākā daļa pašnāvību, jo cilvēki vēl nav pietiekami pielāgojušies jaunajai kārtībai. Savukārt tie, kas netiek apcietināti, notiekošo uztver kā kaut ko tādu, kas neattiecas uz viņiem. Trešā fāze ir pielāgošanās nometnes dzīvei. Adaptēšanās norisinās atšķirīgi, jo cilvēki ir dažādi.
