-
Zemnieku nemieri Latvijā 19.gadsimtā
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Ievads | 2 |
| 2. | Pirmā nodaļa | 5 |
| 3. | Otrā nodaļa | 14 |
| 4. | Trešā nodaļa | 18 |
| 5. | Noslēgums | 21 |
Par kursa darba galveno kritēriju izvēlējos pētīt tādu tēmu, kas būtu vēl neizpētīta, bet arī aktuāla mūsdienās. Zemnieku nemieri bija tieši tāda tēma, jo tā bija pirmā latviešu pretošanās kustība kopš Latvijas teritorijā ienāca krustneši. Šajā kursa darbā vēlos pierādīt, ka zemnieku sacelšanās bija organizēta, nevis notika pati no sevis, un tā bija kā pirmā tiekšanās uz savām tiesībām un to aizstāvēšanu. Tā kā nemieri lielākoties notika Vidzemē un attālumi starp notikumu vietām ir nelieli mēģināšu atrast iespējamo saikni ar nemieru vadību, vai bijis kāds konkrēts cilvēks, kas musinājis, vai kāds uzspiedis rīkoties pēc noteikta plāna. Tā kā zemniekiem konkrētu mērķu nebija vēlos uzzināt, kāpēc nemēģināja nemierus veidot apjomīgākus vai arī zemnieki patiesībā nemierus veidoja tikai pret savu ienaidnieku- muižnieku. Par galveno kursa darba mērķi izvirzīju atrast vai nemieros ir bijusi, kāda vēlme mainīt visu valstiskā līmenī, vai nav bijis atmodas sākums, vai arī tas ir bijis tikai grautiņš vietējā mērogā bez mērķa uz liela mēroga izmaiņām.
19. gadsimts iezīmējas latviešiem, kā pirmās atmodas laiks pēc „700 gadu gūsta”, bet vai tiešām šajā laikā sāka veidoties tautiskā pašapziņa, kas mudināja doties cīņā ar apspiedēju un likt parādīt, ka latvieši ir kā vienota kopiena. Tieši šis jautājums liekas kursa darba galvenā daļa, vai tiešām zemnieki bija tie, kas aizsāka atmodu un varbūt arī pēc tik ilgiem gadiem, kas pavadīti zem kāda varas ir palikušas kaut kādas tieksmes uz savas teritorijas piederību.…
30. gadu beigas bija izteikti neražas gadi, kad kartupeļi sapuva laukos un lopi apmira ar visādām sērgām, muižnieki neskatoties uz to uzsāka pieprasīt lielākas nomas maksas, zemniekiem liela daļa laika bija jāpavada muižnieka laukos izmantojot savu inventāru, tāpēc savās teritorijās bieži neizdevās izaudzēt pietiekamā daudzumā un tāpēc sākās bads un arī nemieri, ar kuriem 19. gadsimta 40. gadi ir slaveni. 1841. gadā sākās Vidzemes zemnieku kustība par tiesībām izceļot uz dienvidu guberņām, jo brīvlaišanas līgumi bija visus zemniekus pataisījuši par kalpiem tāpēc zemnieki vēlējās dotie uz citām guberņām, kur jaunie likumi nestrādāja. Pavasarī un vasarā zemnieki gan pūļos, gan pa vienam ieradās Rīgā, kur pieprasīja izceļošanas tiesības uz Krievijas dienvidiem. Latviešu zemniekam bija aizliegts bez muižnieka ziņas doties uz Rīgu, turklāt noziegums skaitījās, ka zemnieks pieprasa atļauju doties uz citu guberņu. Krievijas pārvalde reaģēja ātri uz badā esošajiem zemniekiem, lai pārtrauktu zemnieku kustību, zemniekus arestēja un publiski pēra pils laukumā un vēlāk sodītos aizsūtīja atpakaļ uz laukiem. 1841. gada otrajā pusē pa apriņķiem apsardzes pavadībā ceļoja zemes tiesas, kas apcietināja zemniekus, kas nepakļāvās, kas arī bija iemesls jaunām sadursmēm. Veselauskas muižā, kas atradās Cēsu apriņķī ar mietiem bruņojošies zemnieki atbrīvoja apcietinātos zemniekus.
