-
Benedikts Spinoza
Spinoza domāšanu pilnībā sasaistīja ar materiālo pasauli, ko viņš nosauca par Dabu jeb Dievu. Viņa Dievs darbojās nevis kā visvarens monarhs, kas var dusmoties un būt žēlīgs, bet vienīgi ka dabiska nepieciešamība. Filozofs, atšķirībā no Renesanses perioda panteistiem, nav aicinājis šo dabu vai Dievu pielūgt. Spinoza uzskatīja, ka Dievs ir visu lietu cēlonis, un ka tas nerīkojas saskaņā ar gribas brīvību un nav varējis radīt lietas citādā veidā, nedz arī citādā kārtībā, bet vienīgi tā, kā tas ir.
Filozofs uzskatīja, ka tas, ko mēdz saukt par nejaušo, ir tikai mūsu domāšanas nepilnība, un secināja, ka Dievam nav nekāda mērķa. Pēc Spinozas domām, cilvēka dvēsele ir daļa no Dieva bezgalīgā prāta, cilvēks sastāv no dvēseles un ķermeņa. Cilvēks maldās, ja iedomājas, ka ir brīvs, jo viņi patiesībā nezin, kas viņus rosina darbībai. Spinoza savā darbā aprakstīja trīs veidus jeb kārtas, kā iespējams iegūt zināšanas – 1.)nedrošā pieredzē iegūtas, 2.) ar prāta palīdzību iegūtas un 3.) intuīcijas ceļā iegūtas. Pēc filozofa domām, katra ķermeņa ikviena ideja ietver mūžīgo un bezgalīgo Dieva būtību, jo dvēselei pašai par sevi nav nekādas brīvas gribas. Atšķirībā no R. Dekarta, Spinoza uzskatīja, ka dzīvnieki nav bezdvēseles būtnes.
Spinoza savos darbos raksturojis dažādus cilvēku afektus, uzskatot, ka afektu var iznīcināt vai ierobežot vienīgi ar pretēju, daudz spēcīgāku afektu. Viņš norāda, ka cerību un baiļu afekti paši par sevi nevar būt labi, līdzcietība pati par sevi ir slikta un nevajadzīga un pazemība nav tikums. Filozofs uzskatīja, ka cilvēks, kas izprot sevi un savus afektus skaidri un noteikti, mīl Dievu. Savā darbā viņš piemin, ka cilvēku raksturo tieksme sevi īstenot, aktualizēt savas spējas. Katrs cilvēks vēlas būt tas, par ko var būt. Pašsaglabāšanās tieksmi, kas vienlaikus attiecas gan uz ķermeni, gan garu, Spinoza sauc par “dziņu”, bet tikai uz garu – par “gribu”. Savukārt dziņas, ko pavada apziņa, tika dēvētas par “iekāri”
Autors uzskatīja, ka gars un ķermenis ir vienoti, bet tie neiedarbojas viens uz otru.…
Benedikts (ebr. Baruch, lat. Benedictus) Spinoza dzimis 1632. gada 24. novembrī Amsterdamā sefardu tirgotāju Mihaela un Hannas ģimenē. Spinozas bija spāniešu jūdi, kas reliģisku apstākļu dēļ pārcēlās uz Portugāli un vēlāk uz Nīderlandi. Spinoza dzīvojis periodā, kuru mūsdienu vēsturnieki mēdz dēvēt par Nīderlandes “Zelta laiku”. Par filozofa dzīvi vispār, bet īpaši par viņa bērnības gadiem ir saglabājies visai maz ziņu. Māti zaudējis sešu gadu vecumā. Ģimenē bijušas par Baruhu vecākas māsa un pusmāsa, un brālis. Spinoza apmeklēja Talmuda skolu “Ets Haim” (“Dzīvības koks”), ko jūdu kopiena izveidojusi sinagogas paspārnē. Tur mācīja nākamos rubīnus. Viņš izauga jūdu kultūras tradīcijās, studējot tās filosofiju, Bībeli ebreju valodā, Talmudu un tā komentārus, kā arī lasot spāņu literatūru.
