-
Ē.Gofmanis "Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē"
Lai iespaids būtu spožs un neaizmirstams, var izmantot arī saudzējošo paņēmienu. Ja kāds ir nonācis neveiklā situācija, vietā, kur viņām nav jābūt, citiem komandas locekļiem viņam būtu jāraida žests, piemēram, klusa ieklepošanās vai kaut kas tamlīdzīgs, lai izietu no radušās situācijas un izrāde varētu turpināties. Tā arī skatītāji nepiefiksētu radušos kļūmi uz skatuves.
Dzīve ir viena liela teātra izrāde. Mūsu lomas mainās katru dienu, maskas krīt un to vietā nāk jaunas. Mēs paši izvēlamies savos lomas, bet to, cik veiksmīgi tās ir izvēlētas, secinām, pēc lomas nospēlēšanas. Un ja šī loma mums nav patikusi, tajā mēs varam vainot tikai un vienīgi sevi. Galvenais ir saglabāt savu identitāti, neizdzīvot cita dzīvi, un pēc tam teikt, ka visa dzīve ir izniekota. Vajag iejusties dažādos tēlos, kas saskan ar tevi, nevis izvēlēties lomu, kas tev galīgi neatbilst. Tā kā mēs dzīvojam vienreiz, mums sava loma šajā dzīvē ir jāspēlē no sirds, tā lai to gribētu atkārtot. Tas cik labi aktieri mēs esam vai neesam ikdienas situācijas, tas kā mēs noslēpjam savas skumjas un bēdas aiz neviltotiem smaidiem no rīta ejot uz darbu, parāda to cik labi lomas atveidotāji mēs esam. Un ja neviens nav pamanījis to, ka aiz šī viltotā smaida slēpjas asaras un bēdas, tas nozīmē tikai vienu, ka neviens nav atklājis tavu viltus izrādi, un tu esi licis publikai sev noticēt. Jebkurai izrādei ir smags un grūts gatavošanās process, lai izrāde būtu tāda, kādu viņu mums pasniedz. Bieži mēs neiedziļināmies cik smagi aktieri ir strādājuši, lai šī izrāde tāda kļūti, cik ļoti viņi ir iejutušies savās lomās, lai radīti ticamību, par šī tēla esamību. Jebkura loma, ko mēs spēlējam, jebkuras dekorācijas, starp kurām mēs atrodamies, tas viss ir ļoti svarīgi labai izrādei, izrādei, kurai visi noticētu.
…
Autors darbu iesāk ar pavisam lielisku nodaļu „izrāde”, kurai ir lieliska apakšnodaļa „ticība paša spēlētai lomai”. Aktierisks, kurš iejuties vienmēr ir pārliecināts par to, ko viņš dara uz skatuves. Tāpat ir arī ar ikdienas dzīve. Cilvēkam vienmēr ir jābūt pārliecinātam par to ko viņš dara, lai publika ticētu visam, lai tai nerastos nekādi jautājumi. Parasti cilvēki uzskata, ka, ja kāds tēlo, tad tikai citu labā, vai lai kādam izrādītos, bet viņi necenšas iedziļināties, kāds ir patiesais iemesls, kāpēc viņš tā dara. Ē.Gofmanis raksta, ka visbiežāk tēlo veikalnieki, viesmīļi un mājsaimnieces, protams, arī citi. Pārdevēji visbiežāk tēlo, lai maldinātu savus klientus, jo viņš ir ieinteresēts, lai patērētājs nopirktu preci tieši no viņa, viesmīļi izejot ārā no virtuves, jeb kā rakstīts grāmatā, no „aizkulisēm” uzreiz iztaisno plecus un kļūst elegants, viņš spēlē savu lomu, lai izpatiktu savam klientam. Vissarežģītāk, manuprāt, ir ar mājsaimniecēm, kuras priekštelpā tēlo laimīgu mājas saimnieci, pavada gaidītus vai negaidītus viesus līdz viesistabai, kaut gan pirms neilga brīža mājās bija skandāls. Visbiežāk tēlojot līdzcilvēku klātbūtnē uz mūsu sejas parādās maska. Maska, kas visbiežāk kļūst par ideālu, kādam mēs vēlētos līdzināties. Protams, aiz jebkuras maskas slēpjas patiesība, tāpēc mums mūsu izvēlētā loma ir jāspēlē ideāli, lai no tās neizkristu. Ir jānospēlē vesela izrāde, lai kāds noticētu jūsu atveidotajai lomai
