Totalitāro valstu iespaida un starptautiskā saspīlējuma pieaugums 30-tajos gados

Krievijā pēc iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā sākās ražošanas pagrimums, un revolūcijas priekšvakarā valsts bija katastrofas priekšā, valstī sākās Pilsoņu karš, kas sagrāva visu tautsaimniecību, valsts tika izlaupīta. 1921. gada sākumā Krievijas sastāvā nebija ne Somijas, ne Polijas, ne Baltijas republiku, ne Gruzijas, ne Tālo Austrumu, kuru teritorijās līdz Pirmajam pasaules karam atradās nozīmīga Krievijas rūpniecības daļa.
Komunisma pieredze un modelis noveda valsti vēl dziļākā krīzē, no kuras palīdzēja izkļūt ar NEPa palīdzību.
Terminu „komunisms” V. I. Ļeņins pirmo reizi pielietoja 1921. gada aprīlī, bet radās tas jau pirms 1918. gada ar boļševiku diktatūras noteikšanu, represīvi teroristisku iestāžu izveidošanu. Rezultātā tika ieviests pasākumu komplekss, kam bija jāpaceļ ekonomiku un jārada labvēlīgi noteikumi pārejai uz sociālismu. Šie pasākumi skāra visas dzīves sfēras.
Komunisma politikas īstenošanai vadības struktūrā izmantoja hierarhijas principu. Pretrunīga bija ideja par politisko brīvību un ekonomisko vienlīdzību. Nabadzīgajā valstī ekonomisko vienlīdzību varēja panākt caur politisku vardarbību.
Pats Ļeņins komunismu vērtēja , pirmkārt, kā piespiedu pasākumu, pateicoties kuram, izdevās noturēt padomju republikas neatkarību; otrkārt, kā kļūdu, kas jāizlabo.
Vadības metodes, kas tika noteiktas Pilsoņu kara laikā, vēlāk tika novestas līdz absurdam. Terors kļuva par nepieciešamu, citādu domu, apspiešanu. Vienpartejiskums un partijas diktatūra tiek paziņots par augstāko demokrātijas sasniegumu.
…