-
Andreja Pumpura dzeja šodien
„Andrejs Pumpurs dzimis 1841. gada 22. septembrī Lieljumpravas "Ķeirānu" mājās, muižas vīndedža ģimenē. Dzīves laikā strādājis dažādos amatos dažādās Latvijas vietās: bijis laukstrādnieks, koku pludinātājs un mērnieka palīgs Remabtē, Jumurdā, Ērgļos, Taurupē.”
„Sevišķi nozīmīgs bija Vecpiebalgā pavadītais laiks (1867-1872), kur Pumpurs iepazinās ar vairākiem sava laika nozīmīgākajiem kultūras un tautiskās atmodas darbiniekiem. Pirmais presē publicētais dzejolis: 1869. gadā. Rakstījis romantiskus dzejoļus tautiskās atmodas garā, daudzi no tiem tapuši tieši Vecpiebalgas posmā. No 1872. līdz 1874. gadam Pumpurs strādāja Jumurdas muižā par mērnieku, muižas pārvaldnieku, mežzini.
No 1874. līdz 1876. gadam Pumpurs dzīvoja Rīgā, kopā ar izdevēju un žurnālistu Bernhardu Dīriķi atvēra grāmatveikalu, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā, presē publicēja dzejoļus un prozu (stāstu „Erkus Munte”, 1875, kurā vēstīts par senprūšu brīvības cīņām).
1876. gadā Pumpurs devās uz Maskavu, kur iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanās cīņās pret turkiem, bija topogrāfs Donas kazaku pulkā. …
Andrejs Pumpurs ir viens no visplašāk pazīstamajiem latviešu dzejniekiem, kura darbi atstāj neizdzēšamu iespaidu uz lasītājiem. Pumpurs rakstīja, lai iedvesmotu savu tautu un celtu tās pašapziņu. Nozīmīgākais Andreja Pumpura gara darbs ir eposs „Lāčplēsis”, kurā viņš ataino šī tautas varoņa cīņu pret ļaunajiem spēkiem. Īpaši šķiet eposa noslēguma vārdi ainā, kurā Lāčplēsis cīkstas ar Tumšo bruņinieku: „Un ar reizi nāks tas brīdis Kad viņš savu naidnieku, Vienu pašu lejā grūdis, Noslīcinās atvarā – Tad zels tautai jauni laiki, Tad būs viņa svabada!” Tie simbolizē šķietami mūžīga konflikta esamību un izsaka cerību tam, ka kādreiz šis konflikts tomēr tiks izšķirts Lāčplēsim (latviešu tautai) par labu. Latvijā joprojām norisinās tautas cīņa par savu labklājību šodien un daudzsološu dzīvi savā zemē nākotnē. Tāpēc var apgalvot, ka Andreja Pumpura dzeja, tās tematika, ir aktuāla arī mūsdienās.
