Iekšējais konflikts ir nemiers, kas plosās indivīda iekšienē. Šis konflikta veids parāda atšķirību starp to, ko jūs šķietami vēlaties, un to, ko darāt, lai piepildītu savas vēlmes. Indivīda spēja tikt galā ar iekšējiem konfliktiem apliecina, cik veiksmīga būs viņa izturēšanās savstarpējos konfliktos.
K. Levins, amerikāņu psihologs, izstrādājis iekšējo konfliktu tipoloģiju, izdala četrus iekšējo konflikta veidus:
1. Tuvošanās – tuvošanās. Konflikts rodas, ja cilvēkam ir divi vienlīdz labi, vēlami mērķi. Cilvēkam jāizvēlas starp diviem mērķiem, viņam jāpieņem lēmums par to, no kura vienlīdz svarīgiem mērķiem ir jāatsakās par labu otram.
2. Tuvošanās – novēršanās. Konflikts rodas tad, ja viens un tas pats mērķis cilvēkam ir gan vēlams un patīkams, gan nevēlams un nepatīkams. Piemēram alkohols, smēķēšana. Cilvēks šo konfliktu atrisina, akcentējot vēlamo un patīkamo mērķa aspektu un izliekoties neredzam otru aspektu
3. Novēršanās – novēršanās. Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi vienlīdz nepatīkami mērķi un viņam nāks izvēlēties starp diviem ļaunumiem mazāko.
4. Dubulta tuvošanās – novēršanās. Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi mērķi, kuri abi ir gan vēlami un patīkami, gan nevēlami un nepatīkami. Šāda veida konflikti tiek atrisināti spontāni. [1;90]
Starppersonu konflikti ir emocionāli tonētas viena cilvēka (cilvēku grupas) pretenzijas pret otru cilvēku (grupu), kas attiecas uz kaut kādām vērtībām (attiecības, lepnums, pienākumi, vara, utt.). Parasti konflikts kļūst par konfliktu, ja apsūdzētā puse nepiekrīt konflikta iniciatora slēdzieniem. Sadursme rodas partnerim nevēloties viegli attiekties no savām pozīcijām un interesēm. Katram cilvēkam ir četras psiholoģiskas pamatvajadzības, kuras pārkāpjot acumirklī uzliesmo konflikts. Tās ir: prasība, lai indivīdu pienācīgi novērtē un izturas pret viņu kā personību; nepieciešamība valdīt pār sevi un situāciju; spēcīgi izteikta pašvērtība; vajadzība rast kopsaucēju un saskaņu.
…
Referātā es mēģināšu izskaidrot par ārējo un iekšējo konfliktu, kas pastāv mūsos cilvēkos. Izskaidroju to kā konflikts rodas, tā rašanās iemeslus, kādēļ viņi tieši rodas, kā konfliktus cilvēki var novērst pirms vēl tie ir izveidojušies. Konflikti sabiedrībā vienmēr ir bijuši, ir un arī būs. Šādu apgalvojumu izvirzi tādēļ, ka nekad nemēdz būt tā, ka visi pasaules iedzīvotāji būs par kaut kādu jautājumu vienisprātis, jo cilvēki taču nav vienādi un šīs atšķirības izriet no dažādiem apstākļiem (ticības, piederības, vērtību sistēmas, rases u.c). kamēr uz pasaules pastāvēs tik dažādas cilvēku grupas, tikmēr pastāvēs konflikti. Pat arī starp cilvēkiem, kas pazīstami „mūžību”, konflikti palīdz izprast vienu otru. Katrs cilvēks ir individualitāte. Manuprāt, konflikti ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, mums katram ir jāiemācās šī māksla pārvarēt konfliktus, atrisināt tos, vajadzīgā brīdī no tiem izvairīties. Es atbalstu konfliktus kā tādus, jo tas ļauj cilvēkiem izrunāt noklusētās domas, vēlmes, sapņus. Konflikti ir sava veida viedokļa apmaiņa. Tomēr jāatceras, ka ne vienmēr konflikta iznākums var būt pozitīvs. Tādēļ vienmēr ir jāapzinās abu konfliktējošo pušu raksturs, temperaments, lai saskaņā ar to varētu rīkoties.
