Līdz šim gēnu tehnoloģijas metodes lietoja galvenokārt attiecībā pret mikroorganismiem, kā arī eksperimentos, kuros tika audzēti augi un dzīvnieki. Iespējams, ka somatiskajā gēnu terapijā – mēģinājumos aizvietot slimos gēnus ar veselajiem – tiks īstenota šīs tehnoloģijas lietošana attiecībā pret cilvēku. Zinātni ietekmē tas, ka publiskajās diskusijās tieši šajā aspektā tiek runāts par mākslīgu cilvēku, kas iedveš šausmas. Publiskajos strīdos par rituāli ir kļuvis celt iebildumus pret gēnu terapiju.
Ētiskajās diskusijās par jaunās biotehnoloģijas iespējām ir divas ekstemālas pozīcijas, no kurām viena akceptē šīs iespējas, otra – kategoriski noliedz.
Piemēram, R. Levs (Low) pamatos noraida iejaukšanas cilvēka dabā, norādot uz kategorisku robežpunktu – apaugļošanas brīdi, jo apaugļotā olšūna satur visu, kas veido cilvēka personību. Levs pauž ilgas pēc stingru robežu novilkšanas, taču problēmu rada tas, ka starp olšūnu un cilvēka personību nav nekādu skaidru robežu, bet ir tikai daudzmaz uzrādāma robeža. Ģenētiskajai ētikai, kas aizstāv cilvēka dabas svētumu, būtu vai nu jānoraida visa medicīna par tās iejaukšanos cilvēka dabā, vai arī sava noraidošā pozīcija jāmīkstina.…
Biotehnoloģijai ir ilga priekšvēsture, ko veido ceļš no pirmās lauku apstrādāšanas, augu audzēšanas ar tehnisku līdzekļu palīdzību līdz pat siera un alus darināšanai. Mūsdienās diskutē, vai jaunā biotehnoloģija no klasiskās atšķiras pēc būtības vai tikai pēc pakāpes. Jēdziena precizēšana šai jomā paredz ne tikai pozīciju noskaidrošanu, bet arī novērtēšanu. Jauno laiku zinātnes specifiska īpašiba ir arī tieksme izmantot iegūtās zināšanas. Pat zināšanu pārbaude ir savā būtībā tehnisks process, jo katrs eksperiments ietver sevī mērķtiecīgu dabas fenomenu un procesu kontroli. Nav nekā pārsteidzoša, ka tehniskā ceļā iegūtās zināšanas ir tehniski izmantojamas. Dabas izziņa un vara pār to iet roku rokā. Tieši bioloģija ilgu laiku bija nodalīta no šādas praktiskas vajadzības. Būtībā līdz 19. gs. nevarēja uzskatīt par patiesu ielaušanos dzīvajā dabā ar tehniskiem līdzekļiem. Šīs iespējas parādās tikai pēc tam, kad 1953. g. Votsons (Watson) un Kriks (Crick) atklāja visu dzīvo būtņu substanci – gēnus un to pamatelementu dezoksiribonukleīnskābi (DNS). 1961. g. Tiek atšifrēts ģenētiskais kods. Zinātniskās izziņas progress te bija tiešā veidā saistīts ar tehnisko progresu. Kā nekad agrāk zinātnei kļuva iespējams jaunos teorētiskis sasniegumus iemiesot tehnikā, kas saistīta ar industriju. Bioloģija kā zinātne saplūst ar biotehnoloģiju.
