Svētais Augustīns uzskatīja, ka jau no pasaules sākuma pastāv divas dažādas valstis – Dieva valsts un pasaules valsts, kurām katrai ir cits mērķis – Dieva valdīšana un pasaules miers. Pasaules valstības mērķis gan ir labs, taču uz zemes tas reāli nav sasniedzams. Dieva izredzētie pieder pie Dieva valsts, bet pagaidām tiem jādzīvo šajā pasaulē. Valsti, kā sabiedrisku organizāciju, arī radījis Dievs, lai ierobežotu cilvēku grēcīgumu. Augustīns pieļauj arī valsts varas pielietošanu, lai piespiestu cilvēkus kristīties. Dieva valstības pilsoņi šeit atrodas tikai pa ceļam uz mērķi. Augustīns norāda, ka Dieva valstība nav baznīca, tāpat arī pasaules valsts nav valsts kā politiska vienība.
No Augustīna viedokļa eksistēja tikai kristīgā gudrība, tādejādi zūdot atšķirībai starp filozofiju un teoloģija. Viņš arī uzskatīja, ka ir lietas, par kurām mēs esam pilnīgi pārliecināti, tāpēc nav iemesla apšaubīt to patiesību. Pēc Augustīna filozofijas prāts ir cilvēka dvēseles daļa, caur kuru notiek uzziņas process, taču mūsu prāts darbojas Dieva mūžīgo ideju ietekmē. Dievs ir visu patiesību centrā un pats ir patiesība; visa lietu, kā arī patiesības un labestības radušās no Dieva, tādēļ Dieva esamība atspoguļojas visās pasaules lietās. Eksistējošais, patiesais un labais ir viens un tas pats, tādejādi ļaunums tiek uzskatīts par eksistences trūkumu.…
1. Sv.Augustīna pārdomas par Dieva valsti un par cilvēka vēsturisko evolūciju. 2. Akvīnas Toms par likumiem un dabiskajām tiesībām, likumu ievērošanas nepieciešamību un valsts pārvaldes formām. 3. Johanna Duna Skota uzskati par dabiskajām tiesībām. 4. Nikolo Makiavelli par valsts pārvaldīšanas mākslu un valdniekam nepieciešamajām īpašībām. 5. Žana Bodēna izpratne par valsti un suverenitāti. 6. Hugo Grocijs par dabiskajām tiesībām. 7. Benedikta Spinozas izpratne par dabiskajām tiesībām. 8. Tomass Hobss par dabiskajām tiesībām un cilvēka dabisko stāvokli. 9. Džona Loka izpratne par dabas likumiem. 10. Džons Loks par publiskās varas tiesībām.
