Ž. Ruso biogrāfija
Ž. Ž. Ruso bija viens no apgaismības laikmeta (18.gs.) ievērojamākiem pedagoģiskās domas pārstāvjiem. Ž. Ruso piedzima Ženēvā, kalvinistiskās morāles centrā. Pulksteņmeistara ģimenē. Viņam nebija lemts iegūt sistemātisku izglītību. Tādēļ dzīve bija grūta un nācās dzīvot klejotāja dzīvi. 16 gadu vecumā Žans Žaks pamet mājas un klīst pa Šveici, Itāliju izmēģinādams vairākas profesijas, līdz 30 gadu vecumā Ž. Ruso ierodas Parīzē un iepazīstas ar tā laika ievērojamiem cilvēkiem. Tie bija D. Didro un Kondiljaks, kas lielā mērā ietekmēja viņa pasaules uzskata veidošanā.
1749. gadā Dižonas akadēmija izsludināja konkursu sacerējumam par tēmu “Vai zinātnes un mākslas progress sekmējis tikumu uzlabošanos vai pasliktināšanos?” un pēc Didro ieteikuma Ž. Ruso debitēja ar īsu disertāciju par šo tēmu, kura rezultātā ieguva prēmiju. Šai darbā viņš uzstājās pret sociālo nevienlīdzību, dīkdienību, pret feodālās sabiedrības kultūru, pret šās sabiedrības zinātni, no kuras tautas dzīve nekļuva vieglāka. Šis darbs viņam atnesa pēkšņu slavu, jo Ruso bija izcils rakstnieks. Tomēr Ruso galvenā vēsturiskā nozīme ir meklējama nevis viņa filozofiskajās pārdomās, bet socioloģiskajās, politiskajās, psiholoģiskajās un pedagoģiskajās idejās.
1754. gadā nāk klajā otrs Ruso darbs – “Par nevienlīdzības izcelšanos starp cilvēkiem”. Tad sekoja viņa pazīstamais “Sabiedriskais līgums” (1762). 1762. gadā nāca klajā Ruso romāns – traktāts “Emīls jeb par audzināšanu”, kuru tanī pašā gadā sadedzināja kādā no Parīzes laukumiem. “Emīla” publicēšana atnesa Ž. Ruso nevīstošu slavu, tas izraisīja uztraukumu karaliskajos amatvīros un garīdzniekos, un Ruso bija spiests bēgt no Francijas. Tikai pēc pieciem gadiem Ruso ar svešu vārdu varēja atgriezties dzimtenē. Ruso nekad nav bijis īsti pieskaitāms franču enciklopēdistu pulkam, jo daudzas viņu idejas un atzinumi bija pretrunīgi. Ruso ir liela loma franču buržuāziskās revolūcijas ideoloģijas sagatavošanā, lai gan viņš pats to neapzinājās.
1778. gadā Ruso nomira.
…