Poļu un zviedru karš bija Vidzemi galīgi nopostījis. 1630.g. Limbažu pilsētiņā bija vairs tikai 8 pilsoņi, Valkā – 3, bet Raunas un Alūksnes miestiņi pavisam izmiruši. Poļu karaspēks atkāpdamies dedzināja ciematus un aizveda sev līdzi zemniekus un viņu mantu. Baznīcas bija bez jumtiem un zvaniem. No pilīm palikuši mūri un dažas saimniecības ēkas. Pils pagrabos bija paslēptas mucas ar pulveri, svinu un lodēm. Pagalmā mētājās pamesti kaujas zobeni, zaldātu šautenes un pīķi. Bet visgrūtāk klājās zemniekiem. No vairāk kā 5000 lauku mājām bija aizgājušas postā 2742 jeb 53%. Sevišķi liels bija atmatā palikušo ciematu skaits Ziemeļvidzemē: Alojā – 72%, Rūjienā – 70%, Nabē – 68%, Straupē – 65% utt. Veseli ciemi bija izkauti vai izklīduši, bet agrāko saimnieku vietā nometušies uz dzīvi sveši ienācēji – bēgļi.
Tikai ceturtā daļa no visiem saimniekiem bija tā sauktie “pilnie vīri” jeb veselas mājas turētāji. Viņiem bija divzirgu zeme. Turpretim pušelnieku bija divreiz vairāk. Tiem bija apmēram 30 pūrvietas aramās zemes un pļavu. To viņi apstrādāja ar vienu zirgu. Saimnieki cieta no lopu trūkuma. 1624.g. Vidzemē bija zirgu kādas sešas reizes, bet liellopu pat 24 reizes mazāk nekā 1913.g. Daudzos pagastos nebija nevienas govs. Arī zirgu bija maz. 1630.g. Raunas draudzē 63 saimnieki bija bez zirgiem. Zemnieki joprojām pildīja klaušas un deva kungiem tiesu. 65% no visiem saimniekiem sūtīja nedēļas strādnieku muižas darbos. Pārējiem bija jākalpo trīs dienas nedēļā. Pils laukos ik dienas strādāja desmitiem darbinieku bez algas; Valmierā pat 150, Burtniekos – 180 u.tml.
1624.g. labības desmitā tiesa vietām bija jau līdzīga piektajai un ceturtajai daļai no ienākuma. Parastās nodevas no divzirgu zemes bija šādas: 4 pūri rudzu, miežu un auzu, sieks kviešu, zirņu un rāceņu, pods vai puspods linu, kaņepāju un apiņu, desmit galviņas kāpostu, desmit olas, 2 –4 vistas, vezums siena, ass malkas, viens maiss, daži desmit asis gari valgi, 10 buntes salmu, desmitā tiesa no medus un ik desmitā aita. Zemniekiem bija jādod pat viena riekšava sinepju, kuras audzināja pašu dārzā. Bez tam tie maksāja kunga pagasta naudā. Lai gan puse no Vidzemes tīrumiem gulēja atmatā, tomēr zviedriem bija vajadzīga Latvijas maize. Jau miera laikos Zviedrija ieveda labību no ārzemēm. …
