Skandināvija jau no seniem laikiem, mums eiropiešiem, asociējās ar vikingu laiku, ar valsti tālu ziemeļos, kura ir savā veidā atdalīta no pārējās Eiropas. Daļēji šī ģeogrāfiskā faktora dēļ Zviedrijas vēsture noritēja savādāk, kā tas bija Eiropā.
Ja veidojam mazu ieskatu Zviedrijas vēsturē, tad vairāk par visu IX un X gs. Eiropā baidījās no skandināvu vikingiem, kuri ieradās savās garajās, ar pūķiem rotātajās laivās, lai dedzinātu un laupītu. XVII un XVIII gs. zviedru armijas pārsoļoja gandrīz visu kontinentu, laupīdamas, postīdamas un sakaudamas kārtējos pretiniekus. Taču XIX gs. zviedri mainījās: senāk Eiropa baidījās no viņu drosmes un nežēlības, turpretī tagad sāka apbrīnot viņu strādīgumu, krietnumu un spēju pārveidot nabadzīgu zemi pārticīgā valstī. XIX gadsimta sākumā Zviedrija, tāpat kā kaimiņvalstis, izrādījās izteikti lauksaimnieciska valsts, bet tai bija no visām Ziemeļvalstīm stiprākā rūpnieciskās ražošanas tradīcija.
Jāsaka, ka Zviedrija ir no tām retajām valstīm, kas abos pasaules karos nav ieņēmusi aktīvu dalību, tāpēc arī postījumi un sekas, kas varētu būt šo abu karu rezultātā izpaliek. Šis te faktors arī ietekmē to, kā Zviedrija attīstījās un veidoja savu ekonomiku.
Neilgi pēc "ziemas kara" Somijā Vācija 1940. gada 9. aprīlī uzbruka Dānijai un Norvēģijai. Spriežot pēc visa, uzbrukums Zviedrijai plānots netika. Taču vācieši pieprasīja atļauju izvest savu karaspēku un kara materiālus cauri Zviedrijas teritorijai. Visu 1940. gada aprīli un maiju, kamēr Norvēģijā turpinājās karadarbība, Zviedrija atteicās apmierināt šīs prasības, atļaujot vienīgi Sarkanā Krusta materiālu tranzītu. Kad karš Norvēģijā bija beidzies, bet Francija kapitulējusi, Zviedrijai tomēr nācās piekāpties un atļaut vācu armijas "atvaļinātajiem" karavīriem doties cauri Zviedrijai, kā arī transportēt visa veida kara materiālus pa zviedru dzelzceļiem uz Norvēģiju un atpakaļ.1
Situācijā, kāda bija izveidojusies 1940. gada vasarā pēc Francijas kapitulācijas un vācu uzbrukuma draudu apstākļos, Zviedrijai, šķiet, arī nebija citas izvēles.
Pēc tam kad vācu karaspēks bija okupējis Dāniju un Norvēģiju, tika pārtraukta Zviedrijas tirdzniecība rietumu virzienā. 1940. un 1941. gadā turklāt vēl bija ļoti zemas ražas, un tas izraisīja pārtikas produktu un citu svarīgu preču trūkumu. Nācās ieviest kartīšu sistēmu, kas saglabājās vēl ilgi pēc kara beigām.
Sarunās ar karojošajām pusēm Zviedrijai tomēr izdevās panākt drošības garantijas dažiem zviedru kuģiem, kuri gāja cauri sabiedroto blokādei un vācu mīnu laukiem Skagerakā. To zviedru tirdzniecības flotes daļu, kas 1940. gada 9. aprīlī bija atradusies ārpus vācu mīnētās teritorijas, pa lielākai daļai bija nofraktējuši sabiedrotie.…