Zviedrija pēc platības ir lielākā Baltoskandijas reģiona valsts, tādēļ tās teritorijā sastopama vislielākā dabas apstākļu daudzveidība.
Daudzveidību nosaka ne tikai valsts lielā platība, bet arī tās meridionālais izstiepums- attālums starp valsts galējiem D un Z ir vairāk nekā 1600 km. Teritorijai raksturīgs arī ievērojams vertikālais saposmojums- no 0 līdz 2123 m vjl., kā arī liela reljefa formu daudzveidība. To ir noteikusi sarežģītā teritorijas ģeoloģiskās attīstības vēsture, kuras gaitā radušies gan kalni, gan plakankalnes, gan līdzenumi.
Arī klimats un augu valsts ir stipri atšķirīgs dažādos valsts reģionos. Gan klimatu, gan augāju spēcīgi ietekmē teritorijas attālums līdz jūrai jeb kontinentāle.
Līdz ar to var secināt, ka Zviedrijas daba ir interesants izpētes objekts, jo tajā lielākā vai mazākā mērā sastopamas tādas dabas apstākļu īpatnības, kas raksturīgas visām pārējām Baltoskandijas reģiona valstīm.
Zviedrija ir valsts Z Eiropā, Skandināvijas pussalas A un D, tā aizņem ~2/3 pussalas platības. Valsts robežojas ar Norvēģiju R un Z, ar Somiju ZA. A un D tās teritoriju apskalo Botnijas jūras līcis un Baltijas jūra, bet DR Skageraka, Kategata un Eresunna jūras šaurumi. Kategats un Eresunns atdala Zviedriju no Dānijas. Lielākās Zviedrijas sastāvā ietilpstošās salas ir Gotlande un Ēlande Baltijas jūrā.[1]
Zviedrija pēc platības ir viena no lielākajām valstīm Eiropā, lielākas par to ir tikai Ukraina, Francija un Spānija. Zviedrijas platība ir 449964 km2 un 8,7% tās teritorijas aizņem iekšējie ūdeņi. Zviedrija aizņem 4,7% Eiropas platības.
Attālums starp Zviedrijas D līdz Z ir 1610 km, bet A-R virzienā- vidēji 400 km, līdz ar to tās teritorijā sastopami ievērojami dabas apstākļu kontrasti. [4]
Zviedrijas ziemeļnieciskais novietojums kļūst acīmredzams, ja ņem vērā, ka valsts vidieni šķērsojošais 60o Z pl., šķērso arī tādas vietas kā Šetlendu salas, Fārvela ragu Grenlandē, teritoriju uz Z no Džūno Aļaskā, Kamčatkas pussalas šaurāko vietu, kā arī Toboļsku Sibīrijā. Bez tam, aptuveni 15% teritorijas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka.
Tomēr, zviedriem par laimi, klimats te ir daudz maigāks nekā šajos platuma grādos pierasts. [4]
Zviedriju tradicionāli iedala trijos fizioģeogrāfiskajos reģionos: Norlandē, Svealandē un Gētalandē.
Norlande ir mežu un kalnu apgabals. Tajā ietilpst Skandināvijas kalni- atsevišķu virsotņu, kalnu grēdu, plakankalņu un starpkalnu sakopojums. Te sastopami mūsdienu ledāji un seno apledojumu veidotās reljefa formas. Dominē taiga un kalnu tundra. Bez Skandināvijas kalniem Norlandē ir arī plakankalne, kuru šķērso daudzas krāčainas upes. Arī te sastopamas seno ledāju reljefa formas un taigas augājs.
Svealande ir apgabals Zviedrijas vidienē ar zemienēm A daļā un augstienēm rietumos. Tajā ietilpst Viduszviedrijas zemiene, kurai raksturīgi ezeru līdzenumi, morēnu pauguraiņu ainavas un klintsiežu palikšņi. Reģionā lielas platības ir lauksaimnieciski apgūtas un tas ir biezi apdzīvots.
Trešais apgabals Gētalande atrodas Zviedrijas D. Tajā ietilpst Smolandes augstiene ar paugurainu morēnu reljefu un skujkoku, kā arī jaukto koku mežiem. Šim pašam apgabalam pieder arī Skones pussala valsts galējos D. Tai raksturīgs līdzens reljefs, kuru šķērso atševišķas granītu un gneisu grēdas. Teritorijas lielāko daļu aizņem lauksaimniecības zemes, saglabājušās tikai nelielas ozolu un dižskābaržu audzes.[2]
…
