Par Skandināviju dēvētā teritorija Ziemeļeiropā vēsturiski sastāvējusi no Norvēģijas, Zviedrijas un Dānijas. To vēsture kopš seniem laikiem savijusies cieši jo cieši. Pirms tūkstoš gadiem vieni no senākajiem Skandināvijas iedzīvotājiem bija jūrasbraucēji – vikingi. 900. gadā Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā pirmo reizi parādījās trīs atsevišķas tautas, turpmākajos gadsimtos tās bieži tika apvienotas. Margrēte I (1353–1412) kļuva par šo valstu karalieni. 1397. gadā viņa apvienoja visas trīs valstis un izveidoja Kalmaras ūniju.
Pašreizējo Zviedrijas teritoriju cilvēki apdzīvo jau apmēram 5000 gadu. Nozīmīgākās zviedru ciltis bija gēti un sveji. Kristietība Zviedrijā izplatījās jau 11. gadsimtā. No 1397. gada Zviedrija bija Dānijas pakļautībā. 16. gs. zviedri atdalījās no Kalmaras ūnijas, lai izveidotu savu impēriju, un drīz kļuva par Eiropas lielvalsti, taču Norvēģija un Dānija palika kopā. 1523. gadā karalis Gustavs I deklarēja Zviedrijas neatkarību. Tajā laikā Gustavs I veica daudz reformu, lai nostiprinātu Zviedrijas varenību: uzlaboja valsts ekonomiku, pasludināja protestantismu par valsts reliģiju, izveidoja spēcīgu armiju un floti, taču flagmanis “Vasa” nogrima savā pirmajā braucienā 1628. gadā Stokholmas ostā. Šis karakuģis ir Zviedrijas vispazīstamākā vēstures relikvija un tika izcelts ap 1960. gadu. 1814. gadā zviedru pakļautībā nonāca Norvēģija, taču 1905. gadā tā ieguva savu neatkarību. Zviedru varenības laikā ( no 1563.-1658 gadam) Zviedrija kļuva par noteicēju Baltijas jūrā, kas bija svarīgs ūdensceļš. Zviedri karoja pret savām kaimiņvalstīm. Lai sagrautu Zviedrijas varu, Krievija, Dānija un Polija pieteica Zviedrijai karu. Kara rezultātā Zviedrija zaudēja austrumu zemes, kuras ieguva Krievija. Šis karš ilga 21 gadu, un tas tika nosaukts par Ziemeļu karu. 1994. gadā referendumā par iestāšanos ES (Eiropas savienībā) 52,3 % zviedru nobalsoja par iestāšanos šajā savienībā.
…
