Vairāk par visu IX un X gs. Eiropā baidījās no skandināvu vikingiem, kuri ieradās savās garajās, ar pūķiem rotātajās laivās, lai dedzinātu un laupītu. XVII un XVIII gs. zviedru armijas pārsoļoja gandrīz visu kontinentu, laupīdamas, postīdamas un sakaudamas kārtējos pretiniekus. Taču XIX gs. zviedri mainījās: senāk Eiropa baidījās no viņu drosmes un nežēlības, turpretī tagad sāka apbrīnot viņu strādīgumu, krietnumu un spēju pārveidot nabadzīgu zemi pārticīgā valstī.
XIX gadsimta sākumā Zviedrija, tāpat kā kaimiņvalstis, izrādījās izteikti lauksaimnieciska valsts, bet tai bija no visām Ziemeļvalstīm stiprākā rūpnieciskās ražošanas tradīcija. Četri pieci procenti iedzīvotāju bija amatnieki, kas dzīvoja galvenokārt pilsētās. Lielpilsētās un zināmās nozarēs, piemēram, celtniecībā, uzņēmumi palielinājās un algotā darbaspēka apjoms pieauga. Mācekļiem un zeļļiem bija aizvien grūtāk kļūt par meistariem, un tādejādi šajā nozarē veidojās savs proletariāts. Strādnieku kustības pirmsākumi Zviedrijā un Dānijā meklējami tieši amatnieku vidū.
Kalnrūpniecība Zviedrijas industrializācijai nodrošināja savu virzienu. XIX gadsimtā varu joprojām turpināja iegūt Fālunā un sudrabu – Sālā, bet vissvarīgākās bija Bergslāgenas dzelzsrūdas raktuves. Kalnrūpniecības uzņēmumi tika hierarhiski sakārtoti un disciplīna tajos stingra, jo īpaši pārticis bija profesionālais darbaspēks. Kīrunas un Jellivāras lielo dzelzsrūdas atradņu aizvien jaudīgāka izmantošana deva jaunu impulsu Zviedrijas metālrūpniecībai. 1891. - 1902.gadā uzbūvētā dzelzceļa līnija starp Lūlaju un Narvīku savienoja dzelzsrūdas raktuves ar jūras ostām.
Kalnrūpniecības efektivitātes pieaugumu ar jaunu apstrādes metožu palīdzību apliecina fakts, ka 1870.- 1913. gadā Zviedrijas tēraudlietuvju skaits samazinājās no 380 līdz 140, bet atlikušo tēraudlietuvju ražošanas apjomi desmitkāršojās. XIX gadsimta 40. gados Zviedrijas dzelzsrūdas ražošana bija mazāk par 300 000 tonnu, bet pēc Pirmā pasaules kara tā jau bija gandrīz septiņi miljoni tonnu, no tām ziemeļu reģionu raktuvju produkcijas apjoms – vairāk nekā četri miljoni tonnu. Zviedrijas raktuvju un dzelzs rūpniecība pārtapa lielrūpniecībā, kas bieži vien noteica sabiedrības dzīvi laukos. Veco rūpniecības centru vidū bija, piemēram, Eskilstūna, Huskvarna un Mūtāla, jaunie centri – Fāgešta, Sandvīkena un Dēgerfoša. Dzelzs rūpniecības pieaugums sākumā galvenokārt balstījās uz strauji pieaugušo pašmāju tirgus palielināšanos. Plaši dzelzceļa būvniecības projekti, lauksaimniecības mehanizācija un kuģu būvniecība, piemēram, Jētaverkena un Kokumsa, ātri vien palielināja pieprasījumu pēc mašīnām un iekārtām.…
