11. gadsimtā izveidojās vienota Zviedrijas karaliste. 1397. gadā Zviedrija apvienojās ar Dāniju un Norvēģiju Kalmaras ūnijā un nonāca Dānijas pakļautībā; no tās Zviedrija galīgi atbrīvojās 1523. No16. gadsimta vidus un it īpaši 17.gadsimtā Zviedrija karoja par kundzību Baltijas jūrā. Pēc sakāves Ziemeļu karā (1700 – 1721) Zviedrija zaudēja daudzas teritorijas un galvenās Baltijas jūras lielvalsts statusu. 19. gadsimta sākumā Zviedrija tika iesaistīta Napoleona karos pretfranču koalīcijas pusē. Pēc Ķīles miera līguma (1814) Zviedrija ieguva Norvēģiju (Zviedrijas un Norvēģijas ūnija pastāvēja līdz 1905. gadam). Kopš 1814. gada Zviedrija nepiedalās karos. Taču 2. pasaules kara laikā Zviedrija pārkāpa neitralitāti, atļaudama Vācu karaspēkam pārvietoties pāri savai teritorijai. Pēc 2. pasaules kara Zviedrija atteicās iesaistīties NATO blokā, paziņodama, ka tā nepiedalīsies nekādās savienībās. 1932 – 1976 un kopš 1982. gada oktobra Zviedrijā pie varas ir Zviedrijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas valdība. Ārpolitikā Zviedrija īsteno neitralitāti, atbalsta Eiropas valstu sadarbību un atbruņošanos, vēršanos pret kodolieroču izvietošanu Eiropā un atbalsta kodolbrīvu joslu izveidošanu. 1982. gadā Zviedrija ierosināja radīt Eiropas centrā no kaujas lauka kodolieročiem brīvu joslu. Diplomātiskās attiecības ar PSRS kopš 1924. gada ANO locekle kopš 1946. gada, Ziemeļu padomes locekle kopš 1952. gada. Ir Eiropas Savienibas dalibvalsts.
…
