Zviedrija 19.gadsimtā

Karalim Gustavam IV nebija daudz piekritēju. Viņu neatbalstīja ne militārpersonas, ne ierēdņi. Viņam bija pārspīlēta tieksme uz birokrātiju, un tāpēc valsts valdīšanai viņš nebija piemērots. Vienīgā izeja bija vai nu karali noslepkavot, vai nogāzt no troņa. Izvēlējās gāšanu no troņa. 1809. gada marta sākumā Georgs Ādlerspare lika ieņemt Karlstadi un ar Rietumu armiju virzījās uz Stokholmu. Kad karalis par to uzzināja, viņš nolēma doties uz Skoni lai tur iegūtu Dienvidu armijas atbalstu. Pilsoņu karu, kurš būtu sekas karaļa gāšanai no troņa, novērsa ģenerālmajora Kārļa Ādlerkreuca un vadošo ierēdņu ātrā iejaukšanās. Ādlerkreucs kopā ar sešiem virsniekiem 1809.gada 13.martā iegāja Stokholmas pilī un arestēja Gustavu IV Ādolfu. Revolūcija bez asinsizliešanas bija galā – tā notika bez tautas atbalsta, taču tikpat kā bez pretošanās arī. Karali piespieda atteikties no troņa, un 10.maijā kārtu pārstāvji Gustavu IV līdz ar mantiniekiem atcēla no troņa un izraidīja no valsts; tā paša gada beigās viņš atstāja Zviedriju un turpmāk dzīvoja trimdā. Gustāvniešu laiki bija beigušies. Tie ilga no 1772.gada līdz 1809. gadam. Galvenokārt to bija panākuši ierēdņi un ģenerāļi, tā saucamie „1809.gada vīri”. Viņiem atlika vēl tikai radīt Zviedrijai jaunu, harmoniskāku valdības formu.…