Elektrības apgūšana
1820. gadā Kopenhāgenā profesors Hanss Kristians Ersteds sniedza lekciju par strāvas siltumdarbību. Nejaušības dēļ eksperimenta laikā uz galda atradās kompass, kāds students pamanīja kompasa adatas nobīdi brīdī, kad tika pieslēgta strāva eksperimentam. Nejauši Esterds bija atklājis un pierādījis strāvas magnētisko lauku, tas bija milzīgs sasniegums fizikas attīstībā un elektrības īpašību izzināšanā. 1822. vācu fiziķis Tomass Johans Zēbeks novēroja, ka noslēgtā elektriskajā ķēdē rodas vāja, taču stabila strāvas plūsma, ja ķēdes galu savienojumu veido divi dažādi metāli ar atšķirīgu temperatūru. Tas noderēja par labu strāvas avotu turpmākajos pētījumos. Georgs Simons Oms konstatēja, ka strāvas stiprums ķēdē ir atkarīgs no strāvas avota sprieguma un ķēdes vadītspējas (līdzīgi ūdens plūsmas ātrums caurulē ir atkarīgs no spiediena un caurules diametra). Šodien to sauc par Oma likumu. 1831. gadā Anglijā Maikls Faradejs atklāja, ka ar spoli un kustīgu magnētu var iegūt elektrisko strāvu, viņš precizēja teoriju par elektriskajiem viļņiem. 1834. gadā Faradejs formulēja likumus, kas apraksta strāvas ķīmisko iedarbību. Semjuels Morze 1837. gadā pēc vairāku gadu smaga darba publiski demonstrē iekārtu ar kuru var pārraidīt signālus.
…