1924. gada 1. februārī Saeima apstiprināja Latvijas Republikas preses likumu, kura attīstību analizējot, var vērot sabiedrības valdošo slāņu attieksmi pret vārda un izteikšanās brīvību.1 Rakstnieka Kārļa Skalbes izteikums par šī likuma ierobežojumiem dažādās cenzūras ieviešanas pakāpēs atkarībā no valdošās varas ir attiecināms uz katru Latvijas vēstures posmu, arī mūsdienām: „Preses brīvība ir ieguvums, kas jānosargā taisni politiskajai demokrātijai, jo tikai zemēs, kur valda pilsoniskā demokrātija, ir patiesi nopietna preses brīvība. [..] Šo demokrātisko ieguvumu mēs esam nodevuši mūsu demokrātiskās valdības rokās.”2
Lai gan demokrātiskās valstīs vārda un izteikšanās brīvībai, kā arī to nodrošinājumam ir būtiska nozīme tieši iedzīvotāju domu un uzskatu brīvības aspektā, uzsverot citādu uzskatu respektu un cilvēktiesību ievērošanu, tomēr Latvijā likumdevēji, veidojot mediju likumus, nav pievērsuši tam nepieciešamo uzmanību, jo gan preses, gan elektronisko mediju likums cilvēktiesību nodrošinājumu ir novirzījis otrajā plānā, par galveno mediju principu izvirzot informācijas vākšanu, sagatavošanu un izplatīšanu saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem. Alternatīva galvenajam mediju uzdevumam tiek minēta Latvijas valsts idejas aizstāvēšana, darbošanos Latvijas sabiedrības interesēs atstājot pēdējā vietā vēl aiz cilvēktiesībām.3
Mūsdienās medijiem ir nozīmīga loma politiskās demokrātijas attīstībā - informēt cilvēkus par politiskajām un valstiski svarīgām norisēm un veicināt politiskās diskusijas. Tomēr demokrātiskā sistēmā brīvajai presei ir nevienprātīga balss, kas var izraisīt sabiedrības šķelšanos, un tas norāda uz būtiskiem ētikas trūkumiem – subjektivitāti un iespējamo korumpētību.
…
