“Ētikas pamatjautājumi attiecas uz labo, kam jānosaka cilvēka stāja un rīcība. Tās mērķis ir norādīt metodiski drošus principus taisnīgai, saprātīgai un pilnvērtīgai rīcībai un (sa)dzīvei. Ētikas principiem un motivējumiem jābūt bez atsauces uz ārējām autoritātēm un konvencijām, viscaur cienītiem, lai to vispārējās lietojamības un saprātīguma dēļ tie pret spēkā esošo morāli ieņemtu augstākstāvošu, kritisku attieksmi.”1
Ja runa ir par ētiku, kas ir katra cilvēka paša ziņā, to ievērot vai nē, tad attiecībā uz goda un cieņas aizskaršanas jautājumiem pastāv arī aizsargājoši likumi. Goda un cieņas aizsardzība ir viens no leģitīmiem veidiem kā ierobežot vārda brīvību. Juridiskā atbildība par personas goda un cieņas aizskārumu Latvijā ir noteikta Satversmē, saistošajos tiesību aktos, Krimināllikumā un Civillikumā.
“Gods un cieņa ir ētikas kategorijas, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, vērtējot viņa rīcību. Cienīt, garantēt indivīda godu nozīmē nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus un attiekties pret indivīdu kā pret augstāko vērtību. Valsts, aizsargājot minētās kategorijas, garantē indivīda kā personības attīstību. Gods un cieņa ir intereses, kas tiek aizsargātas gan ar civiltiesisko, gan ar krimināltiesisko jurisdikciju. Krimināllikums, aizsargājot godu un cieņu, rezumē šo tiesību īpašo nozīmi indivīda dzīvē.”2
“Viena no svarīgākajām lietām žurnālista darbā ir cieņa pret patiesību, un kaut gan to bieži vien ir grūti identificēt, tā ir lieta, pēc kuras laba žurnālistam vajadzētu tiekties. Un tik pat svarīga lieta ir cieņa. Ja žurnālists neciena savu darbu un cilvēkus sev līdzās, tad tam visticamāk nebūs cieņa arī pret žurnālistiku un patiesību. Žurnālistu ētika sevī ietver cieņu pret cilvēktiesībām un to ievērošanu savā darbā.”3…