Piensaimniecība un piena lopkopība jau izsenis ir bijis Latvijas zemnieku pamatnodarbe. Sākoties Latvijas atmodai, laukos sākās zemnieku saimniecību veidošanās.
To 1989. gadā dibināja arī mana ģimene, nodibinot Z/s „Toberkalni”. Kā apliecinājumus par Z/s dibināšanu liecina zemes lietošanas tiesību akts ar ierakstu:
„ Zeme Padomju Savienības Republikas Savienībā ir ekskluzīvs valsts īpašums un to piešķir tikai lietošanai. Aizliegta rīcība, ar kuru atklātā vai slēptā veidā tiek pārkāptas valsts īpašuma tiesības uz zemi.
Kolhozu aizņemto zemi nostiprina to beztermiņa lietošanā.
Zemes lietotājiem ir tiesības un pienākums izmantot zemes gabalus tādiem mērķiem, kādiem tie viņiem piešķirti.
Zemes lietotāju pienākums ir racionāli un efektīvi izmantot zemi un saudzēt to, neizdarīt tiem piešķirtajos zemes gabalos darbības, kas pārkāpj kaimiņos esošo zemes lietotāju intereses.” [6].
Pēc neatkarības atgūšanas sāka arvien vairāk dibināties jaunas zemnieku saimniecības par pamatu ņemot graudkopību vai piena lopkopību.
Ikdienas darbs prasa no zemnieka lielu neatlaidību un sīkstumu, gan spēju racionāli riskēt.
Pasliktinoties ekonomiskai situācijai Latvijā, arī daudzas zemnieku saimniecības saskarās ne tikai ar finansiālām grūtībām, attiecībā pret kredītdevējiem, bet pats galvenais-katastrofāli kritās piena iepirkumu cenas Latvijā. Tāpēc 2009. janvārī Latvijas zemnieki, tai skaitā arī mana ģimene, piedālījās Vislatvijas zemnieku protestu akcijās, jo Latvijas lauksaimniekiem ir zemākie Eiropas Savienības atbalsta maksājumi, kas Latvijai liedz konkurēt kopējā Eiropas Savienības tirgū, degvielas un enerģijas sadārdzinājums, neatdekvāta finanšu plūsma-kavējot samaksu par piegādāto produkciju, liedz zemniekiem savlaicīgi atmaksāt kredītus, tā kavējot saimniecības attīstību.…