Ne jau katru gadu zinātnē un tehnoloģijā notiek grandiozi atklājumi, kurus pāc tam zina un izmanto visi. Ritenis, eleltrība, mobīlie telefoni un datori, un tas nemaz nav viss. Taču katru gadu zinātne nedaudz pavirzās uz priekšu, nostiprinot esošās teorijas, veidojot jaunas teorijas un iegūst datus, kas like pārvērtēt iepriekšējos secinājumus.
Daudz kas cilvēces vēsturē ir noticis agrāk, nekā domāja līdz šim. Savulaik pašas cilvēka sugas izveidošanos pētniekiem nācās atbīdīt par daudziem tūkstošiem gadu atpakaļ, tagad līdzīga vērtību pārvērtēšana notiek attiecībā uz dažādām cilvēka nodarbēm.
Zinātnes sasnigumi ir pavisam noteikti ietekmējuši cilvēces uztveri, darbību un attīstību. Ir divas puses, no kurām mēs varam secināt, vai no pārmaiņām sabiedrība ir ieguvēja vai zaudētāja.
Pasaule tagad saduras ar vēl neapjaustām ētikas problēmām.
Daudzās valstīs klonēšana ir aizliegta morāles, ētikas un reliģijas apsvērumu dēļ. Varētu šķist, ka aizliegums nozīmē zinātnes attīstības noliegumu. Zinātnisko domāšanu nekad nevar šķir no ētikas. Bet abas šīs lietas ir gana dinamiskas un laika noteiktas. Es ar to gribu teikt, ka šodienas ētika nav tā pati, kas pirms 50 gadiem. Un zinātne ir mainījusies. Mans jautājums varētu būt formulēts — vai zinātnei traucē ētika, vai pētīšanas brīvībai ir sadursme ar ētikas uzliktiem ierobežojumiem?
Cik sabiedrība kurā brīdī ir gatava kādu jaunu zināšanu ienākšanai un to pieņemšanai? Ir taču uzskats, ka jebkuras zināšanas ir bīstamas. Viduslaiku pasaule pa lielai daļai uz šo pieņēmumu arī balstījās, ka ikvienas jaunas zināšanas ir kaitīgas. Tikai tā pasaule, ko radījuši baznīctēvi — ne jau pats Kristus, bet apustuļi un viņu sekotāji — tā ir jāiekonservē, jo tā ir ideāla. Un jebkuras zināšanas, ko "nes" jūsu minētais Galilejs, Džordāno Bruno, Koperniks vai Ņūtons, ir apkarojamas. Tās ved uz pasaules negrozāmās kārtības sabojāšanu. Līdzīgā veidā arī tagad pastāv bailes par jaunu zināšanu bīstamību. Daži ar skepsi uzlūko pat internetu. …
