Zinātnes attīstība N.Kopernika un J.Keplera dzīves laikā

NOBEIGUMS
Dabaszinātņu attīstību un Jaunlaiku pasaules ainas pamatus izveidoja tādi zinātnieki kā Koperniks, Bruno, Keplers, Galilejs un Ņūtons. Šie zinātnieki uzdrošinājās nošķirt Dievišķo pasauli no Zemes pasaules, līdz ar to, šo zinātnieku jaunie atklājumi aizēnoja cilvēku ticību Dievam. Pirmkārt, jau Nikolaja Kopernika atklājums, ka Zeme nav pasaules centrs. Saule neriņķo ap Zemi, Zeme riņķo ap sauli. Tas nozīmēja nonākt pretrunā ar kristīgi kosmoloģisko pasaules izpratni [3, 258. lpp.].
Tālāk Kopernika atklājumus pilnveidoja Bruno, Keplers, Galilejs un Ņūtons. Kepleram izdevās noteikt, kā patiesībā riņķo planētas – pa elipsi nevis pa riņķi. Tas nozīmēja, ka planētas nepieder Dievišķai pasaulei un ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem un kristīgo pasaules izpratni. To Keplers labi apzinājās, bet uzdrošinājās publicēt savas teorijas.
Dž. Bruno attīstīja bezgalības jēdzienu, kas ieguva svarīgu nozīmi vēlākajās matemātiskajās, fizikālajās un filozofiskajās teorijās. Galilejs pierādīja, ka fizikālie likumi par brīvo krišanu, paātrinājumu vienādi attiecas uz visiem fizikālajiem ķermeņiem. Ņūtons vēl vairāk nostiprināja mehānisko pasaules ainu, kurā pasaule tiek izskaidrota saskaņā ar fizikas likumiem [3, 258. lpp.].
Laikā no Kopernika līdz Ņūtonam zinātne ir piedzīvojusi strauju uzplaukumu, jo ticība zinātnei bija kā ticība savām prāta spējām. Iepriekš pieminēto zinātnieku domāšana galvenokārt balstījās uz reliģiskiem un filozofiskiem uzskatiem, taču zinātne ļāva cilvēkiem atrisināt problēmas, kuras nespēja reliģija un sengrieķu filozofi. Domāšana kļuva par pašu augstāko prāta izpausmi, kas ir paraugs, pēc kura jātiecas filozofijai, reliģijai un citām cilvēka darbības jomām, kā to pierādīja, piemēram, Keplers.
…