17. gadsimts bija liels pārmaiņu laiks. Tas nesa pārmaiņas ne tikai zinātnē un kultūrā, bet arī cilvēka izpratnē par dzīvi, reliģiju, notikumiem, kas norisinās tajā. Nākot jaunajiem laikiem, atšķirībā no viduslaikiem, zuda baznīcas milzu ietekme (zuda baznīcas finanses, līdz ar to arī tās loma). Valsts sāka pārvaldīt baznīcu, ko uzskatīja par vienu no saviem resoriem. 17. gadsimts būtiski izmainīja arī filozofiju un pasaules redzējumu. Zuda pārliecība, ka filozofija un kristietība ir nesaraujami saistītas. Zinātne bija sfēra, kurā pirmajā notika domāšanas "apvērsums". Tāpēc savā referātā runāšu par zinātnes attīstību un šī procesa ietekmi uz domāšanu.
17. gadsimta pasaules ainu veidoja dabaszinātnieki ar filozofisku ievirzi. Jauno zinātnieku (Kopernika, Bruno, Keplera, Galileja, Ņūtona) teorijas pamatos izmainīja kristīgos priekšstatus par pasaules uzbūvi, jo līdz šim valdīja uzskats, ka pastāv divas pilnīgi dažādas pasaules: Dievišķā un Zemes pasaule (zem kuras atrodas elle). Saskaņā ar šo teoriju debesu ķermeņi pieder pie augstākās tātad Dievišķās pasaules, kas kustas pa riņķi vienmērīgi, tādējādi apstiprinot teoriju, ka ideāliem ķermeņiem atbilst ideālas kustību formas. Tomēr laika gaitā zinātniekiem nepietika tikai ar tādu izskaidrojumu. Astronomijā atklājās arvien vairāk un vairāk neizskaidrojamu parādību, kas nodarbināja pētnieku prātus.
Visi tā laika uzskati balstījās un sengrieķu zinātnieka Ptolemaja skaidrojumiem par pasaules sistēmu. Viņaprāt, zeme ir nekustīgs centrs, ap kuru riņķo gan Saule, gan arī planētas. Tātad veidojas ģeocentriskais modelis. Ptolemajs ietekmējās no Aristoteļa mācības, ka griešanās notiek vienmērīgi un pa apli. Vēlāk atklājās, ka griešanās nav pilnīgi vienmērīgi, ko mēģināja dažādi izskaidrot, kā rezultātā astronomija kļuva par vienu no neizprotamākajām zinātnēm.
…
