Zinātniski tehniskajam progresam ir savas sekas, un tas izvirza jautājumu par atbildību – gan atsevišķiem zinātniekiem, gan zinātnei kopumā, turklāt pamatā ir runa par ārpuszinātniskajām sfērām. Bieži šķiet, ka pašreizējo progresu nevar kavēt un apvaldīt nekāds spēks. Šādā situācijā ētika ir defektīva, tā “kompensē”, bet nevis koriģē, t.i., it kā velkas attīstībai iepakaļ.
Šādā situācijā, H. Spiners uzskata, ir jāmaina jautājuma nostādne, kas saistīta ar izvērtēšanu; vecā formula: zinātniski tehniskais progress ir atbildīgs tādā mērā, kādā ir pārskatāmas tā sekas būtiskos aspektos un per saldo izvērtējamos pozitīvi; jaunā formula: zinātne un tehnika ir tik ilgi un tiktāl atbildīga, ciktāl tās ir vadāmas.
Tādējādi centrā tiek izvirzīti jautājumi par ārpuszinātnisko pētījumu sekām, procesa vadāmību un sasniegumu saprātīgumu. Bez vadāmības nav iespējama subjektīvā atbildība, vienlaicīgi tā atvieglo atbildību, taču to nenodrošina. Tāpēc, risinot vadāmības problēmu, jau no paša sākuma tajā ir jāiesaista ētika.
Atbildība nav tas pats, kas pienākums vispār, tas ir īpašs gadījums. Pienākums var neiziet ārpus kādas rīcības ietvariem, atbildība turpretim nozīmē kaut ko ārēju, tas ir eksternas attiecības (piemēram, prasības pēc stingrības pētījumā ir zinātnes iekšējā lieta un norāda tikai to, vai pētnieks ir labs vai slikts zinātnieks). Tāpēc bieži labs un panākumiem bagāts zinātnieks var nokļūt zem atbildības sloga, kas iziet ārpus tiešas patiesības meklēšanas. Mūsdienās zinātnieki kļūst par palīgstrādniekiem tam, kas izmanto atrastos risinājumus. Vai zinātnieks ir atbildīgs par pētījuma rezultātiem, ja tie vairs neatrodas viņa rokās?…
