Zināšanu un varas attiecības Mišela Fuko filosofijā

Fuko piedāvā jaunu ietvaru pagātnes un tagadnes uzlūkojumam – pētīt zināšanu un varas attiecības. Viņa paņēmiens tam ir cits/jauns metodisks uzstādījums ģenealoģiska vēstures izpēta, kā paņēmienu izmantojot zināšanu arheoloģiju. 1983. gada aprīļa diskusijā „Patības kultūra” (Culture of the Self) ar studentiem Berklijā skaidro, ka ģenealoģija ir kaut kas atšķirīgs no arheoloģijas. Šie jēdzieni tiek lietot lai diferencētu divu dažādus problēmu uzstādījumus. Arheoloģisks pētījums ir tas, kas tiek veikts; ar to tiek nošķirta sabiedrības vēsturiskā analīze, no diskursu un diskursu faktu analīzes. Pēdējā tad arī ir šī zināšanu arheoloģija. Arheloloģija arī nav hermeneitika, tā neskaidro kas varētu būt pateikts ar kādu diskursu vai diskursīvo faktu, tai nepiemīt izskaidrojošs vai precīzāk paskaidrojošs raksturs. Arheoloģija ir diskursu, diskursu faktu analīze kā notikuma analīze, kā notikuma/us vai pat notikumu virkni. Ģenealoģija ir iemesls vai mērķis kāpēc šie diskursi tiek analizēti kā notikumi vai notikumu virkne. Vara un zināšanas, to savstarpējās attiecības ir viens no būtiskākajiem Fuko arheoloģisko pētījumu objektiem. Vara un zināšanas nav viens un tas pats, „viena un tā paša tipa dažādas varas formas var dot iespēju gan pēc to objekta gan pēc to struktūras ļoti atšķirīgām zināšanām.”1 Vara formē zināšanas, tas notiek varas struktūru ietekmē formējoties diskursiem. Diskurss2, tas ir ne vien zīmju kopums (elementi ar nozīmēm, kas norāda uz saturu vai reprezentaciju), bet diskurss ir prakses, kas sistemātiski formē objektus, elements par ko tie runā un ko tie pauž…