Cilvēces attīstību vēsturnieki pēta jau ļoti sen. Reizē ar civilizācijas un jaunveides procesiem gadsimtu gaitā ir attīstījies arī zīmējums. Zīmējums bieži vien ir bijis vienīgais pavediens, kas atklājis kādu jaunu posmu vēsturē.
Arheologam šie pētījumi ir nozīmīgi lai izskaidrotu mākslas pirmsvēstures rašanos.
Vai tie ir bērna iekšējās virzības spēki, vai kāda nenoteikta apjausma par zīmēšanu?
Daudziem pieaugušajiem bērna zīmējums ir neko neizsakošs ķēpājums, citi pievērš pārāk lielu uzmanību zīmējuma izskatam, krāsām.
Audzinātāji uztraucas par bērna “melno” darbu, meklē nesaskaņas ģimenē, vai kādas problēmas bērna psihes attīstību. Bet varbūt vienkārši bērnam tajā brīdī pie rokas nebija citas krāsas…
Bērns visu bērnības laiku tiek ietekmēts no apkārtējās pasaules. Tikko piedzimstot pēta bērna fizisko veselību, nedaudz vēlāk psihiskās norises un bērna uzvedību.
Pieaugušie ar savu pārmērīgo vēlmi palīdzēt, bieži vien iejaucas bērna attīstībā pāragri un nevajadzīgi.
Mūsdienu pedagogi un psihologi ir nonākuši pie secinājuma, ka bērns ir personība. Viņa attīstība ir atšķirīga, neliecina par kādām attīstības novirzēm.
Šīs individuālās audzināšanas metodes deviņdesmito gadu sākumā ieviesa, kā modernas, atmetot visas iepriekšējās padomijas teorijas par bērna attīstību.
Visām šīm teorijām ir viena kopīga nostādne- bērna zīmējums ir “augošs”, tas uzskatāmi parāda bērna attīstību vai gatavību kādā konkrētā posmā.…