Prozaiķis un dramaturgs Zigmunds Skujiņš ilgus gadus darbojas literatūrā. Viņa daiļrade kļuvusi par būtisku mūsdienu latviešu prozas daļu. Nepieminot Zigmundu Skujiņu, nevaram runāt ne par romāna, ne par stāsta attīstības ceļiem.
„Īstā māksla nav iedomājam bez spējas piesaistīt, bez tās neredzamās dzirksteles, kas, ielēkdama nervos, izsit mūs no vienaldzības.”, raksta Zigmunds Skujiņš.
Iesācies 50.gados, kad rakstnieka nokļūšanai „visaugstākajos” plauktos bija vajadzīga galvenokārt atbilstoša tematika, bet literārās meistarības jautājumus varēja uzskatīt par lieku formālismu, Skujiņa prozaiķa ceļš ir gan šā, gan tālāko vēstures brīžu tieši un netieši ietekmēts. Laiks ir gan ļāvis un aicinājis, gan liedzis un diktējis, šīs paaudzes literāros likteņus nereti vērsis patiesi dramatisks.
Runājot par situāciju, kādā atradās latviešu rakstnieki un literatūra 50.-60.gados, un tiem literārajiem darbiem, kas tapuši šajā laikā, vajag to salīdzināt ar situāciju, kādā atradās cilvēki, kas nonākuši mīnēta lauka malā, kas saviem malā stāvošajiem ir labi pārredzams, zināms un vienlaikus tāds, kurā ik uz soļa slēpjas briesmas. Solis sāņus no norādītās takas-un šķietamā drošības izjūta izrādās maldīga.…