Freids strādāja gan praktiski, gan teorētiski: viņš praktizēja klīnikā un rakstīja visu savu darbīgo mūžu. Freidam patika salīdzināt savu darbu ar arheologa darbu, jo viņš uzrokot cilvēka prātā lietas, kas ilgi gulējušas tā dzīlēs. Par 2 Freida galvenajiem un slavenākajiem atklājumiem uzskata Edipa (Elektras) kompleksu un bezapziņu. Par viņa slavenākajiem darbiem uzskata "Trīs apcerējumus par seksualitātes psiholoģiju" un "Sapņa interpretāciju"
Bezapziņa.
Pagrieziena punkts Freida karjerā bija brauciens uz Parīzi 1885.—1886. Gada ziemā, kurp viņš devās, lai redzētu, kā ar histērijas slimniekiem strādā Šarko, kurš bija atklājis, ka, pateicoties hipnozei, pacientiem slimības simptomi izzūd. Tāpat hipnozes rezultātā veseli cilvēki varēja kļūt histēriski. Kļuva skaidrs, ka šo pacientu problēmu cēlonis (reizēm tas izraisīja pat tik galēju izpausmi kā paralīzi) nav fiziskas dabas. Kopš tā laika Freids sev izvirzīja uzdevumu pētīt cilvēku, lai mainītos ļaužu priekšstati pašiem par sevi. Viņa darbs līdzinājās sava veida izmeklēšanai, un gadu gaitā viņa idejas mainījās. Freids atteicās no hipnozes kā metodes un ļāva saviem pacientiem vienkārši runāt. Viņš attīstīja "brīvo asociāciju" metodi, ar kuras palīdzību pacientu problēmas bija iespējams atklāt, spriežot pēc tā, kā viņi lietoja vārdus. Vārdu sasaiste parādīja, kā darbojas pacienta prāts, un sniedza informāciju par viņa problēmu.…