Personības psiholoģijas uzmanības centrā ir izvirzīta cilvēka personības būtība un tās virzītājspēki un struktūra. Mūsdienās pastāv daudz personības teorijas ar atšķirīgiem uzskatiem par cilvēka butību, taču neviena nav uzskatāma par vienīgo pareizo vai nepareizo. Katrs tās radītājs akcentē cik lielā mērā personību ietekmē iedzimtais, bioloģiskais vai sociālais faktors. Katrā no šīm teorijām ir dziļa patiesība, tomēr tās ir tik atšķirīgas un līdz šim nav izveidots viens priekštats par personības būtību, tāpēc lai izveidotos savs priekšstats varam iepazīties ar vairākām. Personības teorijas tiek iedalītas psihodinamiskajā, dispozīcijas, mācīšanās un humānistiskajā novirzienā; ikviena teorija pievēršas atšķirīgām problēmām un cenšas noskaidrot atbildes uz atšķirīgiem jautājumiem.
Psihodinamiskā novirziena pamati tika likti deviņpadsmitajā gadsimtā un par šī virziena pamatlicēju var uzskatīt Zīgmundu Freidu un viņa sekotājus.
Psihoanalīze kā virziens un līdz ar to kā personības teorija radās pagājušā gadsimta beigās. Tās pamatlicējs ir Zīgmunds Freids (1856-1939) un psihoanalīzes aizsākumu mēdz datēt ar 1895. gadu. Freida priekšstatus par cilvēka psihi, par cilvēka personību sauc par “klasisko psihoanalīzi” jeb freidismu, dažkārt var sastapt apzīmējumu “ortodoksālā psihoanalīze”.
Psihoanalītiskā teorija pieņem, ka psihei ir trīs līmeņi: priekšapzinātais (preconscious), apzinātais (conscious), neapzinātais (unconscious). Psihes priekšapzinātā daļa ietver domas un jūtas, kuras cilvēks neapjauš, taču spēj viegli ieviest apziņā. Psihes apzinātā daļa ietver pašreizējās domas un jūtas – cilvēka apzināto apjautu (conscious awareness). Psihes neapzinātā daļa ietver nepieņemamus vai neapzinātās daļas izstumtus impulsus un konfliktus, kurus cilvēks neapjauš, tās ir instinktīvās un bioloģiskās dziņas – agresivitāte, seksualitāte, no apziņas izstumtās dziņas, personiskās vēlmes. Vēlāk Freids izstrādāja jaunu priekšstatu, kurš tiek dēvēts par strukturālo modeli. Saskaņā ar šo priekšstatu psihes aparātu veido trīs struktūras: Id, Ego, Superego. Id ir personības neapzinātā, instinktīvā sastāvdaļa, tā ietver iedzimtos seksuālos, agresīvos un citus impulsus. Id darbojas saskaņā ar baudas principu un tiecas nekavējoties apmierināt savas vēlmes. Ego ir daļēji apzinātā daļa, racionālā psihes daļa, kas ir saskarē ar ārējo realitāti. Ego ir kā starpnieks starp Id prasībām un realitātes ierobežojumiem, mēģina saskaņot šīs iekšējās prasības ar ārējām normām un ārējām prasībām. Superego personības attīstības procesā formējas pēdējais. Pārstāv cilvēkā morālo pusi, to var pielīdzināt “sirdsapziņai”, rada vainas izjūtu. Atbilstoši Freida teorijai cilvēku izturēšanos vada hēdonistiskas (uz baudas gūšanu vērstas) dziņas, kas rada pastāvīgu iekšēju konfliktu. Starp dziņām Freids īpaši izcēla seksuālo un agresīvo dziņu. Freida izpratnē seksuālā dziņa ir visa cilvēka aktivitātes avots. Šī atziņa veido Freida teorijas pamatu. Freids uzskatīja, ka seksuālā dziņa ir enerģijas nesēja. Seksuālo enerģiju Freids apzīmēja ar vārdu libido. Cilvēks tiecas atbrīvotie no šīs spriedzes, enerģijas ar dzimumapmierinājuma palīdzību. Freida izpratnē bauda ir enerģijas izlādēšana, dziņu apmierināšana, līdz ar to enerģijas līmenis krītas. …
