Ziemeļu kara nozīme Krievijas kā Eiropas lielvalsts tapšanā

Krievijas valdnieks Pēteris I (1682 – 1725) uzskatīja, ka liela un spēcīga valsts nevar pastāvēt bez jūras ostām, kas ir kā artērijas, kuras liek valsts dzīvei ritēt vienmērīgā ritmā. Pie šādas atziņas viņš nonāca ceļojuma laikā pa Eiropas zemēm laikā no 1697. līdz 1698.gadam. Šī krievu valdnieka Eiropas ceļojuma mērķis bija atrast sabiedrotos cīņai pret turkiem, taču to neizdevās izdarīt, jo Eiropu tajā brīdī nodarbināja pretrunas starp Habsburgiem un Burboniem. Tomēr šis ceļojums nebija neauglīgs. Pirmkārt, valdnieks ar lielu svītu, kurā bija ne tikai augstdzimuši krievi, bet arī amatnieki, apguva dažādas profesijas dažādās Eiropas valstīs, un, otrkārt, radās jauns valsts attīstības virziens un mērķis. Pēteris I atrada jaunu pretinieku – Zviedriju – uzvara, pār kuru dotu izeju uz Baltijas jūru un paplašinātu tirdzniecību ar Rietumeiropu, un tādā veidā veicinātu valsts attīstību.
Ceļojuma laikā politiskās situācijas Eiropā izpētīšanai krievu cars apmeklēja Kurzemi, Poliju, Prūsiju, Holandi, Angliju un Dānijā, taču Maskavā notikušās strēļu sacelšanās dēļ viņš nenokļuva Venēcijā, kur atradās galvenie Turcijas pretinieki. 1697. – 1698.gada misijas ietvaros ar slepenu sūtniecību Polijā, Austrijā un Itālijā ceļoja grāfs B. Šeremetjevs. Tātad Krievijas valdnieks neatrada sabiedrotos cīņai pret Turciju, bet ieguva jaunu ienaidnieku un sabiedrotos. Krievijai bija izveidojušies labvēlīgi starptautiskie apstākļi, jo Zviedrijai tajā laikā bija vairāk ienaidnieku nekā sabiedroto. Ar tās ietekmi Baltijas jūras reģionā nebija apmierinātas daudzas zemes, kas Krievijai deva sabiedrotos Polijā, Saksijā un Dānijā.
Krievija bija kontinentāla zeme, kuras teritorijas bija iekļautas starp Zviedriju, Žečpospolitu, tatāru hanistēm un Turciju. Tas nozīmē, ka Krievija no visām pusēm bija naidīgu valstu un tautu ieskauta. Arī tās izejas uz jūru bija ierobežotas. …