Pieaugošais teroristisko grupējumu, nemieru un citu draudu apjoms 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ir sekmējis ieinteresētību globālās drošības veicināšanā. Būtiska loma ir starptautiskajām drošības organizācijām kā Apvienoto Nāciju Organizācijai (turpmāk tekstā – ANO) un Ziemeļatlantijas Līguma Organizācijai (turpmāk tekstā – NATO), kuru darbību pamatā ir nolūks garantēt mieru un drošību starptautiskajā vidē, pielietojot visus pieejamos līdzekļus. Lai gan vairumā valstu dominē pārliecība, ka alianšu dibināšana spēj kopīgiem spēkiem risināt militāros draudus un globālos izaicinājumus, tomēr ir arī valstis, kuru izpratnē globālo drošības organizāciju paplašināšanās uzskatāma par draudu.
Kopš NATO dibināšanas 1949. gadā starptautiskā drošības organizācija ir palielinājusies vairākkārtīgi un aizvadītajos samitos tiek izteikti uzaicinājumus pievienoties aizvien jaunām valstīm. NATO stratēģiskās aizsardzības un drošības koncepcija kā vienu no organizācijas pamatmērķiem nosaka vienotas, drošas un brīvas Eiropas izceidi, kas savukārt apliecina, ka dalība organizācijā iespējama tikai Eiropas demokrātiskajām valstīm. Šī iemesla dēļ rodas jautājums par “ne Eiropas” valstu nostāju.…