Īpaša vieta latviešu filozofijas attīstībā, literatūrā un kultūrā ir Zentai Mauriņai (1897 – 1978) – izcilai un traģiskai personībai, literatūrzinātniecei, esejistei, kuras vārds pazīstams Eiropā, latviešu salīdzināmās literatūras zinātnes pamatlicējai un literatūras filozofei.
Zenta Mauriņa ir dzimusi 1897. gadā Lejasciemā (Gulbenes rajonā) ārsta ģimenē. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Grobiņu. Jau bērnībā Zenta Mauriņa ir runājusi divās valodās – latviešu un vācu, jo māte bija vāciete. Kad meitenei ir pieci gadi, notiek briesmīga nelaime – viņa saslimst ar bērnu trieku un uz visu mūžu zaudē spēju staigāt. Fiziskā nelaime lika apdāvinātajai meitenei pievērsties tikai garīgai dzīvei. Z. Mauriņa pabeidz Liepājas krievu ģimnāziju, mācījās Latvijas un kādu laiku arī Heidelbergas universitātēs. Viņa bija pirmā sieviete, kas Latvijas Universitātē aizstāvēja disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai un to arī ieguva. (Viņas pētījumu tēma bija Friča Bārdas pasaules uzskats).
Zenta Mauriņa pati atzīst, ka viņas pasaules skatījums ir izaudzis no trim saknēm:
1.Senās Grieķijas kultūras;
2.Jaunās Derības;
3.Latvju dainām.
Viņa latviešu tautasdziesmas nosauca par „humānisma evaņģēliju” un saskata tajās septiņas krāsas, kas veido mūs, latviešus: daiļums, darbs, zeme, miers, klusums, iežēlība un spīts.…
