1.Zentas Mauriņas personība un dzīve.
Zenta Mauriņa ir dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā – Gulbenes rajonā – ārsta Roberta Mauriņa (1860. – 1939.) ģimenē. Drīz tēvu pārceļ uz Grobiņu Liepājas tuvumā un Grobiņas doktorāts kļūst par viesmīlības kulta simbolu, par māju, kurā skan skaista mūzika un tiek lasīta dzeja. Tēvs – īsts tautas ārsts, un meita daudzās grāmatās veltīs viņam vārdus par nesavtību, kluso darba varonību par spīti smagajai sirds kaitei, sirdsšķīstumu, gara inteliģenci, par bezbailību, jo viņš ārstēja ne tikai miesu, bet arī dvēseli. Tēvs Zentai bija pirmais garīgā spēka avots. Viņa savu tēvu atcerēsies: “Vairāk mīlēt, kā tēvs mani mīlēja, nemaz nevar. Viņa izcilās medicīniskās zināšanas tomēr mani nevarēja paglābt no nedziedināmās kaites un visdažādākajām slimībām, kas man dzīves laikā uzbruka. Viņš bija bezspēcīgs pret ārējo apstākļu nežēlīgumu, tik bezspēcīgs, ka viņa sirds lūza. Tās mokas un izmisumu, ko es bērnībā un jaunībā izcietu, nenovēlu savam ļaunākam ienaidniekam, izmisumu par važām, padotību brutālai varai.” Zenta no tēva mācījās izvēlēties draugos garīgi bagātus cilvēkus.
Bet māte – Melānija Mauriņa (1861. – 1946.) – pēc izcelsmes ir vāciete, nāk no Trikātas, no Plāņu Knapēm, ir izcili apdāvināta pianiste un arī astoņu bērnu māte – Zenta ir ceturtais bērns ģimenē. Māte nelabprāt ceļoja, nelabprāt pameta savas mājas. Viņas priekšstatā Zenta vēl arvien bija trauslais rūpju bērns. Pēdējā reize, kad Zenta tikās ar māti bija Vācijā, uz kurieni māte bija devusies bēgļu gaitās ar otras meitas Helēnas ģimeni. “Tu vienmēr brauc projām, “ māte žēlojās . . . “Mans mazais, aizšautais putniņ, es citu neko tevis dēļ nevaru darīt kā Dievu lūgt . . .”. Un 1946. gada naktī uz 21. maiju viņa mira Austrijā.
Māja ir bijusi kā mīļa ligzda, kurā vienmēr gribas atgriezties: smaržo svaigi vaskotas grīdas, baltas hiacintes, speķa rauši, kāposti un Sveķaina Ziemassvētku eglīte.
Zentai Mauriņai visu mūžu bija dižs piemērs – vecāki, kuri dzīvojuši it kā klasiskā romantisma laikmetā, kad vīrietis sievietē meklēja apgarotību un skaistumu un abi dzimumi pakļāvās augstākajiem cilvēcības likumiem. Savā “Kinderstūbē” (bērnistaba) viņa apguva bausli pirmo bausli visai turpmākajai tālajai gaitai: “Mīlestību pret cilvēku un dzīvi.”
Zentas dzīve vienmēr ir bijusi harmoniska un garīgi bagāta, jo apvienoja latviešu, slāvu, Vakareiropas kultūras.…