Tiek uzskatīts, ka no tēva Zenta Mauriņa iemācījās izvēlēties draugus, kas ir garīgi bagāti cilvēki. Laikam tieši tāpēc viņas dzīve vistuvākie draugi ir bijuši rakstnieki, dzejnieki, filozofi.
Pirmā lielā draudzība Zentai Mauriņai bija ar Jāni Akurateru. Tā sākās 1919. gada pavasarī un turpinājās līdz pat viņa nāvei. Tieši viņam tika veltīts Mauriņas pēdējais dzimtenē sacerētais darbs – eseja „Mūžīgais Akuraters”. Viņa pati par šo darbu vērtēja kā „varbūt labāko, ko es vispār latviešu dzejniekiem esmu rakstījusi, jo, lai labi rakstītu, ir nepieciešams ne tikai sīki pazīt iztirzājamā darba objektu, bet tas arī kvēli jāmīl: tikai mīlestībā atklājas pareiza saprašana!”.
Vēl Zentas Mauriņas drūmo dzīvi padarīja gaišāku rakstniece Anna Brigadere. Viņu draudzība turpinājās līdz pat Brigaderes aiziešanai 1933. gadā.
Taču visvairāk aprakstītais un pieminētais ir Rainis. „Neviena cita personība uz Z. Mauriņu nav atstājusi tādu iespaidu kā Tautas Dzejnieks”. Viņi iepazinās 1925. gadā Raiņa 60. dzimšanas dienā. 1928. gadā Mauriņa nolasīja Rainim savu apcerējumu – „Daži pamata motīvi Raiņa mākslā”. Dzejnieks bija saviļņots:
„Tik dziļi mani vēl neviens nav sapratis...”
Šis darbs pierādīja to, cik ļoti Zenta Mauriņa mīlēja Raini, kā draugu. Kā saka pati rakstniece:
„Rainis lielu gaismu bija ienesis manā sirdsēstiem sadurstītajā dzīvē.”.
Viņi bieži pavadīja laiku kopā staigādami pa Vērmanes dārzu. Šo laiku Mauriņa salīdzina ar „Baha mūziku”.
Florencē, 1936. gadā, Zenta Mauriņa iepazinās ar rakstnieku Konstantīnu Raudivi. Viņi nodzīvoja kopā gandrīz 40 gadus. Raudive nomira 4 gadus ātrāk par pašu Zentu Mauriņu. …
