Ejot uz bibliotēku, es vēl īsti nezināju, kuru personību es pētīšu dziļāk. Pa galvu jaucās dažādas domas, un noteikti kaut kur prātā pazibēja ideja rakstīt par Zentu Mauriņu, bet diemžēl tā palika „nepamanīta”. Godīgi sakot, es laikam paļāvos uz omulīgās bibliotekāres zināšanām – gan jau viņa man ieteiks kādu izcilu personību, par ko rakstīt. Un vai esmu kļūdījusies? Nē.
Es par Zentu Mauriņu līdz šim biju dzirdējusi diezgan maz, un varbūt tas arī bija viens no faktoriem, kas man lika izvēties, stāvot pie garajām plauktu rindām, tieši grāmatas par Zentu Mauriņu. Tikai turot vien rokās grāmatas, es jau biju ieintriģēta, un zināju, ka zem šiem vākiem slēpjas kas labs!
Lasot šīs grāmatas, es ar katru lappusi uzzināju ko jaunu par Mauriņu, aizvien vairāk un vairāk sapratu viņas tik sarežģīto pasauli, tik sarežģīto domu gaitu. Viņa tomēr ir „ciets rieksts”! Un man atliek vien apbrīnot Zentas Mauriņas pavadīto dzīvi – šīs morālās un fiziskās sāpes sagrautu ne vienu vien personību. Bet viņa izturēja. Un kā vēl!
Domāju, ka šīs grāmatas ir izmainījušas arī manī kaut ko. Īsti nevaru pateikt, kas ir mainījies. Varbūt tas ir dzīves skatījums? Varbūt dzīves vērtību kritēriji kļuvuši augstāki? Bet varbūt tā vienkārši ir izpratne par ciešanām, ko var sagādāt invaliditāte?…