Zemnieku darbi Straumēnos gadskārtu ritējumā

„Šinī laikā Straumēnu vīriem nekādu darbu nebij, jo groži, virves, apauši, pinekļi bija savīti jau ziemu, bet arklus un ecēšas vectēvs jau sen bija salabojis. Tad viņi ņēmās ar sētu lāpīšanu, aizpildīdami rudeni un ziemu izplēstos caurumus un pārmainīdami satrunejušos stāpiņus pret jauniem. Pielikuši garas trepes, vīri kāpelēja pa jumtiem ar neidru kūlīšiem rokās un iejuma tos tur, kur tas bija vajadzīgs.”

„Daudz vairāk darba bij saimniecei ar meitām. Straumēnos turēja daudz zosu, un viņas visas tagad bij jāliek garajos lāstos, kas bija novietoti gar gubeņa sienu.”

„Meitas ae slotām noslaucīja griestus un sienas, un veseli spaiņi vārītā ūdens nolija uz grīdām, un meitas tās berza salmu vīkšķiem, ceļos nometušās. Pat Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas biezos vākus nomazgāja ar mitru drēbi un nolika tās ārā uz galda, lai vējš izšķirsta un izvēdina vecās, nodzeltējušās lapas.”

„Kādu dienu saminiece sasauca visas sievas, sakrāva ratiņos vecos un jaunos audeklus un aizveda tos velēt upītes malā zem sudrabainiem un nolīkušiem loka vītoliem. Sarmā izmērcētos garos linu audumus izstiepa uz soliem, sievas atrotīja rokas – un sākās velēšana rakstā, skaņa un jautra, un tālu dzirdama.”

„Aiz Straumēnu saimnieka vēl pa lauku gāja pieci arāji, gandrīz nešus nesdami uz rokām koka arklus diviem asiem lemešiem, lai ieartu sēklu. Jau no pašas saules lēkšanas viņi še staigāja, vagas galos pārmainīdami vērstuves, un zirgu paslēpenes un kakli ap paugām bija saputojušies balti.”

„Beidzot pēdējais arājs, ar savu arkla ilksi aizskardams Straumēnu saimnieku, izara cieši gar ežas malu pēdējo vagu, apstājās un, paceldams uz augšu arklu, izkratīja no tā zemes.”…