Zemnieku brīvlaišana

19.gs beigās Krievija piespieda muižniekus arī sākt maksāt nodokļus par zemi. Pamazām mazgruntnieki izkonkurēja muižniekus lauksaimniecības produkcijas ražīguma ziņā, un muižnieki sāka pārdot ne tikai bijušo klaušu, bet arī muižas zemi. Tā daudzi saimnieki kļuva par muižu īpašniekiem. „Pēc agrārās reformas Baltijā izveidojās lielākās mazgruntnieku saimniecības Krievijā. Privātmuižu sektorā Vidzemē vidējā zemnieku māja bija 53,62, Kurzemē – 43,20, Igaunijā – 38,10, bet valsts muižās (1905.gada dati) – 28,13 hektāru lielas. Tādējādi ikviens latviešu „vidējais” saimnieks atbilstīgi Iekškrievijas apstākļiem bija uzskatām par lielsaimnieku jeb kulaku” . Tas, ar ko beidzās latviešu būšana par kulakiem, tiks apskatīts nākošajos darbos...
Tā noslēdzās ļoti būtiskas un ne bez grūtībām realizētās reformas 19.gadsimta Latvijas teritorijā, kas pavēra ceļu citiem jauninājumiem, tostarp, latviešu tieksmēm pēc pašnoteikšanās, parealizēšanās kā tautai, kā savas zemes īpašniekiem. Pirms zemnieku brīvlaišanas tas nebija iespējams, jo faktiski kopš tālā 13.gadsimta, kad uz Latvijas teritoriju atnāca krustneši, latvieši bija apspiesti un atradās bez maz vai visu laiku vergu lomā: kalpoja viņi pārsvarā vācu, bet arī poļu un zviedru muižniekiem. Taču 19.gadsimtā, kad ar Krievijas cara labvēlību latviešu zemnieks kļuva par patstāvīgu tiesību subjektu un ieguva tiesības un reālas iespējas izpirkt zemi un kļūt par tās saimnieku, sākās svarīgas izmaiņas latviešu pašapziņā, kas noveda pie tālākiem radikāliem pavērsieniem Latvijas un tās tautas vēsturē. Tāpēc var teikt, ka visas grūtības, ko nācās piedzīvot latviešu zemniekiem dzimtbūšanas atceļošo likumu piemērošanas pirmajās stadijās, bija tā vērtas, un pēcāk pilnībā attaisnojās.
…